«Man darbs bija galīgi apnicis un nedeva nekādu gandarījumu vai izaugsmes iespējas. Bet galvenais iemesls ir tas, ka gaidām ģimenes pieaugumu un nevēlos bērnus laist angļu skolā, kur līmenis ir ļoti zems, bet privātskolas – ļoti dārgas,» no Anglijas man raksta kāds jauns vīrs vārdā Edgars, kurš pirms gadiem piecpadsmit, pabeidzis vidusskolu, nepilnu gadu studēja Jelgavā, tad augstskolu pameta, dzīvoja Rīgā, līdz darba meklējumos nokļuva Anglijā. Tur viņš iekārtojās Oksfordas Universitātes ēdnīcā. Apkārt solīdi cilvēki, alga stabila, taču nu visbeidzot tas ir «līdz kaklam».
Uzrakstīju Edgaram vienu otru ideju, ar ko, manuprāt, vajadzētu sākt, atgriežoties dzimtenē. Tomēr vēl par 100 procentiem neticu, ka viņš patiešām atgriezīsies. Pirms dažiem gadiem kaut ko līdzīgu no Anglijas rakstīja krustmeita Ilze, taču pēdējā brīdī ģimene pārdomāja. Tagad viņas vecākā meitiņa jau iet angļu skolā. Gribētos domāt, ka pa šiem dažiem gadiem ne vienam vien aizceļotājam saprašanā ir kaut kas mainījies. Pirms nedēļas Lietuvas prezidente gadskārtējā uzrunā Seimā vērsās pie lietuviešiem visā pasaulē, aicinot viņus atgriezties mājās. Tieši dzimtenē likt lietā savas idejas, investīciju pieredzi. «Ja mēs izklīdīsim pa pasauli, mūsu vietā nāks citi, kam Lietuva nav dzimtene,» lietuviešiem sacīja viņu līdere. Tikpat labi šo domu var attiecināt uz latviešiem. Vērtējot Ukrainas, Krimas krīzi, kur neukraiņi panāca to, ka pussala tika pievienota Krievijai, dažkārt izskanēja pieņēmums, ka kaut kādā mērā līdzīgi riskanta ir vietām nelatviskā Latgale. Grūti gan iedomāties, ka krievu cilvēku tukšajam Pleskavas apgabalam gribētu pievienot pamestos ciemus un baznīcas Ludzas pusē. Taču ilgtermiņā daba tukšumu nemīl. Latviešiem vajadzētu spēt savu valsti saturēt. ◆
