No vakardienas «Academia Petrina» telpas sargā brašs 13. gadsimta zemgaļu karavīrs, ko iespējami autentiskā izskatā uz Jelgavu atgādājis Tērvetes senvēstures muzeja īpašnieks Normunds Jērums
«To mums iestāstījuši ne pārāk gudrās grāmatās un vēstures stundās, ka tajos laikos cilvēki bijuši augumā mazi. 12. un 13. gadsimta mijā mūsu senči bijuši vieni no garākajiem Eiropā,» skaidro Normunds Jērums, pamanījis «Ziņu» korespondenta izbrīnu par Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā tieši tajā brīdī uzstādāmā kareivja visai iespaidīgajiem auguma izmēriem. «Viens metrs 80 centimetru – tas bija tolaiku Zemgales vīrieša vidējais augums. Cilvēki kļuva mazāki viduslaikos, kad pasliktinājās dzīves apstākļi. Nāca gadsimti ar tīfu, mēri, sifilisu un citām slimībām, līdz ar kariem un citām nelaimēm mazāk bija arī pārtikas. Faktiski vien tagad esam sasnieguši toreizējo līmeni, tikai atklāti jāatzīst, ka «veči» bija spēcīgākas miesasbūves. Tiesa, muzeja eksponāta ietērpu papildina arī bruņas. Toties meitenes bija slaidas – arī man pašam 2005. gadā izrakumos izdevās atrast ap 19 gadu vecu meiteni, kuras augums varētu būt ap 1,80 metriem.»
– Karavīram ir arī vairogs ar savdabīgu zīmējumu.
To, kas attēlots uz vairoga, esam darinājuši pēc Latvijā atrastiem zīmējumiem – Sēlpils kapulaukā un Daugavas lejteces lībiešu apbedījumos. Izmantoti apmēram 20 koka detaļu zīmējumi, bet augšējā vairoga daļa principā ir tieši tāda, kāda tā arī bija saglabājusies.
Tieši šādi zīmējumi varēja būt attiecīgajā periodā, nevis ģeometriskais ornaments, kā bieži vien maldīgi pieņemts uzskatīt. Ornaments, ko parasti attēlojam dažādos vairogos, vairāk attiecas uz vidējo dzelzs laikmetu, bet vēlajā dzelzs laikmetā, kura pārstāvis ir arī šis karavīrs, pamatā ir augu motīvs. Ko tas īsti nozīmē, to man labāk neprasiet, pat kā vēsturnieks īsti nemācēšu paskaidrot, bet tādi nu ir fakti. Esmu pārliecināts, ka pamatā ir kāda mitoloģija, turklāt interesanti, ka zīmējumi ir asimetriski, bet pamata fons – balts. Mēs jau smejamies, ka tāpēc arī radies nosaukums – baltu ciltis, kaut gan lībieši, kā zināms, nekādi nav pieskaitāmi pie baltiem.
– Dažādos attēlos vai filmās pierasts redzēt apaļas formas vairogus.
Arī tas ir stereotips. Apaļie vairogi bija tikai vikingu laikā, un, tos lietojot, visvairāk cieta karotāju kājas, kas kaujā palika neaizsargātas. Mūsu Tērvetes pils aizstāvim ir lāses jeb mandeļveida vairogi, kas ļauj daļēji pasargāt arī ķermeņa apakšējo daļu.
– Vīriešu galvenais uzdevums bija drošība, respektīvi, apmetnes vai šajā gadījumā pils aizsardzība, kā arī došanās karagājienos?
Kā nu kuram. Mūsu darinājums ir karadraudzes loceklis, un viņa galvenais uzdevums tiešām bija savas apmetnes aizsardzība un došanās karagājienos. Bija arī vienkārši zemnieki, kuriem vajadzēja gādāt par ražu. Bija arī amatnieki un citās jomās nodarbinātie, kas nepieciešamības gadījumā arī ķērās pie ieročiem (līdzīgi kā mūsdienu Zemessardze).
Taču mūsu «jauneklis» ir īsts karavīrs, proti, tā ir viņa profesija. Kā liecina tā laika vēstures interpretācija, viņš par tādu jau piedzimis – gan viņa tēvs bijis karavīrs, droši vien arī vectēvs, tas kļuvis par dzimtas arodu.
– Pagājuši jau 13 gadi, kopš atvērts Tērvetes vēstures muzejs.
Jā, to atvērām 2001. gadā. Mērķis – informēt, popularizēt un izglītot sabiedrību par Tērvetes senvēsturi, kas aizvēsturiskos laikos ieņēma nozīmīgu vietu baltu un īpaši zemgaļu politiskajā, ekonomiskajā un materiālās kultūras vēsturē. Muzeja darbība ietver materiālās un garīgās kultūras saglabāšanu, popularizēšanu un izpēti.
– Padomju skola jau diez vai veicināja tādu interesi par baltu senvēsturi?
Teikšu godīgi – padomju skola ieaudzināja lielāku interesi par Latvijas vēsturi, nekā paredzēts mūsdienu skolas programmā. Agrāk Latvijas vēsture bija atsevišķs mācību priekšmets. Pēdējos padsmit gadus to pasniedz kontekstā ar Eiropas un pasaules vēsturi, līdz ar to tādas tēmas kā mūsu senvēsture tiek pavirši skartas.
Viens no iemesliem ir arī tas, ka daudzi pedagogi pretojās, ka Latvijas vēsturi ievieš kā atsevišķu mācību stundu. Domāju, tā nav pareiza pieeja. Protams, viss jāskata kontekstā, bet, strādājot muzejā, bieži iznāk saskarties ar to, ka mūsu bērni un jaunieši ļoti vāji orientējas paši savā vēsturē. Pat jaunākos laikos, kur nu vēl, lai nosauktu kādu seno latvju virsaiti – Viesturu, Nameju, Viestartu vai kādu citu.
– Jūsu interese par vēsturi nav radusies spontāni – vēsturnieks esat pēc profesijas?
Jā, strādāju Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļā un interesējos galvenokārt par vidējo un vēlo dzelzs laikmetu. Nu jau daudzus gadus mana aizraušanās ir tieši Zemgale, tās materiālā kultūra. Īpašu uzmanību pievēršu bruņojumam, esmu publicējis vairākus zinātniskus rakstus par zemgaļu zobeniem, arī par rotām. Drīz, es ceru, būs publikācija arī par pili.
– Kā skatāties uz tā saucamajiem nelegāļiem?
Jūs droši vien domājat «melnos racējus». Cilvēki, kuri ar to nodarbojas, neapzinās, ka tā no Latvijas var izvest daudzas lietas, kurām ir ne tikai materiālā, bet arī kultūras vērtība. Par santīmiem (vai tagad jau centiem) uz neatgriešanos zaudējam milzu bagātības.
– Par to pašu pili, kuras rekonstruēto daļu atklājāt gandrīz pirms gada?
Jā, 2013. gada 14. jūnijā Tērvetē notika daļēji rekonstruētās 12. gadsimta koka pils atklāšana. Tērvetes koka pils rekonstrukcija ir līdz šim Latvijā vēl nebijis projekts – pamatojoties uz arheoloģiskām liecībām, būvēta viena no varenākajām 12. gadsimta Latvijas teritorijā bijušajām pilīm, kas bagāta ar savu vēsturi. Rekonstruētajā pils Austrumu daļā turpinām iekārtot ekspozīciju par Tērvetes un zemgaļu materiālo kultūru. Turpmāk tiks veikti pārējās ziemeļu un dienvidu nocietinājumu sistēmas celtniecības darbi un pagalma apbūve ar dzīvojamām un saimniecības ēkām.
Diemžēl zemgaļu tematika pēdējā laikā nedaudz palikusi novārtā, mums ir arī maz pētnieku, kas ar to nodarbojas. Man tā ir ne tikai profesija, bet arī vaļasprieks, jo zinātnieki, sevišķi humanitārajās jomās, mūsu valstī praktiski neko nenopelna.
– Tērvetes vēstures muzejs tiek uzturēts par…
Manis paša privātiem līdzekļiem. Pils jau arī bija viens no veidiem, kā piesaistīt apmeklētājus, jo daudzi domāja triviāli – ko tad redzēsi muzejā, pils, tā jau pavisam cita lieta… Pašreiz apmeklētājiem atvērtas piecas zāles, diemžēl karavīrs tika Jelgavai un izvietots pastāvīgajā ekspozīcijā «Aizvēsture un Livonijas periods». Iespējams, tas lauzīs arī stereotipu par to, ka zemgaļu karavīri bijuši trūcīgi bruņoti.
– Karavīrs taču netapa par jūsu personiskajiem līdzekļiem?
Nē, tas ir Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja pasūtījums. Darbs pie zemgaļu karavīra figūras ilga aptuveni pusgadu, un tajā tika iesaistīti astoņi cilvēki, tostarp audēja, rotkaļi, kalēji, vaska figūras tēlnieks, apmatojuma speciālists, acu protēzes izgatavotājs, bruņu izgatavotāji.
Cik zinu, pašlaik šāds konkrētā perioda karavīrs pilnā bruņojumā Jelgavā ir ekskluzīvs. Nevienā Latvijas, ne arī Lietuvas un Igaunijas muzejā tāda nav. Balstījāmies gan uz rakstiskiem avotiem, gan arheoloģisko materiālu, piemēram, ķiveri izraudzījāmies, jo tuvākās apkārtnes kapulaukos esam atraduši vismaz piecas līdzīga veida galvassegas, arī plākšņu bruņas ir raksturīgs zemgaļu karavīra piederums. Tas pats attiecas uz rotām un citiem materiāliem – skatījāmies, lai tie pēc iespējas vairāk atbilst konkrētam periodam.
– Un cik cilvēku strādā Tērvetes muzejā?
Principā mēs ar dzīvesbiedri (bet garnadži lai nepriecājas – signalizācija darbojas!). Diez vai tas viss būtu iespējams, ja nepalīdzētu biedrība «Latviešu karavīrs», kuras valdes priekšsēdētājs es esmu.
– Jūs organizējat arī ikgadējos Zemgaļu svētkus?
Tur iesaistīti 50 «Latviešu karavīra» biedru, kā arī citi – brīvprātīgie palīgi. Interesanti parasti ir ikvienam, jo kultūra un seno laiku tradīcijas saista kā jaunos, tā vecos, kā savējos, tā svešos. Pasākumu, kurš kļuvis starptautisks, rīkojam katra augusta otrajā sestdienā. Skatītāju skaits pārsniedz vairākus tūkstošos, un ceru, ka to netrūks arī šogad – lai gan Valsts kultūrkapitāla fonds palīdzību atteica, atrakstoties, ka Tērvetes svētki neesot valsts mēroga pasākums. ◆
