«Kāda šodien zaļa uzaususi saule, un kad pēdējo reizi mūsu sudrabeglei redzēti tik ziedoši milzu čiekuri!» piemiegtu aci un viegli uz augšu pavilktiem lūpu kaktiņiem joku dienas rītā modinu savus bērnus. Pirmajā mirklī sabozušies viņi mēģina ignorēt manus sensacionālos paziņojumus. Tomēr ziņkāre ņem virsroku. Lai gan zina, ka šajā dienā jāuzmanās, berzēdamas acis, atvases aizsteberē līdz logam, cenšoties mammas pausto brīnumu ieraudzīt. Ne jau katru dienu planētas galvenā zvaigzne maina savu krāsu!
«April, april!», un cerības kā gaisā uzmesta pankūka veļas tieši zemē, atstājot šķērmu vilšanās pēcgaršu. Gan par to, ka saule lec ierasti zeltaini sārta, gan par to, ka uzķērās! Taču tās nav uz smaidu vērstas emocijas, kā, piemēram, 1. aprīlī plašsaziņas līdzekļos izskanējušās ziņas, ka uz lielo Eirovīziju brauks Samanta Tīna dziedāt «Neraudi, susuriņ, labāk cep kūku!». Jūtu, ka esmu aizskārusi ko bērna dvēselē svētu un truli piemānījusi. No otras puses – laipni aicināts realitātē! Tikai joku dienā izkārtas brīdinājuma zīmes rakstos, intonācijās un rīcībās, ka notiekošais varētu būt «feiks», kas tikai izskatās pa īstam, bet patiesībā saorganizēts cita interesēm vai priekam. Tāpēc šajā dienā vismaz reizi gadā vajadzētu pēc iespējas visu tvert viegli, nešausminoties, pārāk nesapriecājoties un nepieķeroties. Ne jau pērles izbirušas no runātāja mutes, bet draiski sienāži, kas čerkstina uz visām pusēm un lec tik pēkšņi un tālu, ka analīzei nenoķert. To vietā var dabūt tikai vēju. Taču – ak vai, ja šajā 1. aprīļa pūsmā iekļūst arī kas patiesi svarīgs un īsts! Kā brokolis Ziemassvētku saldumu tūtā – droši vien paliks pēdējais, neskatoties uz vitamīniem un augsto uzturvērtību!
Sarežģītāk, kad runas pērļu, sienāžu, pelavu, krupju un pat indīgu čūsku spēle iet vaļā dienā parastajā. Bez jebkāda uzsaukuma «uzmanību, gatavību, starts!» un iespējām patrenēties gaidāmajam manevram, lai saprastu, kur melns, kur balts. Melošana, apzināta faktu sagrozīšana un izrunāšanās savā labā patlaban sit tādu vilni, ka sapludinājis visu pelēki zaļganā masā, bet separēšanai bieži pietrūkst gribas un spēka. Trakākais, ka šim krāsu jaucējam ne ausis vairs kust, ne deguns stiepjas garāks un mūsdienu meliem īso kāju vietā tādas, kas septiņjūdžu zābakiem skrien pāri visām robežām. Labā ziņa, ka, lai arī pelnos, dun patiesības balss ar nemainīgo mūžīgo vērtību – darīt brīvu! ◆
