«SteviaBalt» produktu ceļš līdz pircējiem Latvijā un Lietuvā: Dienvidamerikā audzē, Vācijā apstrādā, Jelgavā fasē
Lai gan cukura ražošana Jelgavā vairs nenotiek, te rosās uzņēmums, kas rada 300 reižu par «balto nāvi» saldākus produktus ar zīmolu «SteviaBalt». Meklējot risinājumu cukura aizstāšanai, lai atvieglotu ikdienu ar cukura diabētu sirgstošajiem ģimenes locekļiem, SIA «Business Trade Company» dibinātājs Vladislavs Rusovičs stēvijas produktu biznesu sāka pirms četriem gadiem. Diabēta pacientiem ir iespēja lietot ķīmiski iegūtos saldinātājus, bet endokrinologs ieteicis meklēt dabisku alternatīvu – produktus, kas nepalielina glikozes līmeni asinīs, no tolaik mazpazīstamā auga stēvijas, kuru kultivē Dienvidamerikā.
Iepērk maisos un kannās
Tā kā stēvijas produktus Latvijā nevarēja iegādāties, V.Rusovičs sāka interesēties par iespējām pie tolaik oficiāli Eiropā neatzītā saldinātāja tikt ārzemēs, atrodot Vācijā un Lielbritānijā. «Pirmo reizi to paprovējot, sapratām, ka esam atklājuši kaut ko ļoti labu. Drīz nolēmām to padarīt par savu biznesu,» atceras uzņēmuma vadītājs. Tā «Business Trade Company» sāka iepirkt Vācijā jau safasētu produkciju un piedāvāt pircējiem Latvijā. Augot iedzīvotāju interesei un pārdotā apjomam, tika pieņemts lēmums no Vācijas ražotnēm iepirkt izejvielas rūpnieciskā apjomā maisos un kannās un fasēt pašiem nelielajā ražotnē Akadēmijas ielā. Tā iegūta iespēja ātrāk reaģēt uz pieprasījumu, pašiem safasējot nepieciešamo daudzumu, nevis gaidot piegādi no Vācijas. «Pašlaik piegādājam koncentrātus ražotājiem un produktus veikaliem Latvijā un Lietuvā, bet plānojam sākt darbību arī Igaunijā,» stāsta menedžere Liene Gaile. 18 323 latu liels bija uzņēmuma SIA «Business Trade Company» apgrozījums 2012. gadā, bet pērn tas audzis par aptuveni 30 procentiem, norāda V.Rusovičs, kurš reizē ir viens no trim nelielā uzņēmuma algotajiem darbiniekiem un kura darba pienākumu vidū ir arī produktu fasēšana.
Siltumnīcās un uz palodzes
«SteviaBalt» produkcijas klāstā ir tabletes, kā arī koncentrāts pulvera un sīrupa veidā.
«Arī Latvijā bijuši mēģinājumi sākt audzēt stēviju. Piemēram, Aija Popila Lielplatones pagastā to audzēja siltumnīcā, bet, tā kā stēvija necieš salu, siltumnīcas ir jāapkurina, un tas ir dārgi. Lai ražotu stēvijas koncentrātus, nepieciešams liels daudzums augu, bet Latvijā rūpniecisku apjomu sasniegt, visticamāk, ir neiespējami,» uzskata L.Gaile. «Nepieciešami milzīgi ieguldījumi, lai izaudzētu pulvera ražošanai nepieciešamo stēvijas apjomu – ar vienu siltumnīcu nav ko iesākt. Nodrošināt apstākļus, kādi ir Dienvidamerikā, – tās ir izmaksas. Es gan nesaku, ka tas nav iespējams, tikai paredzu milzīgas investīcijas. Bet katrs savu stēviju var izaudzēt uz palodzes,» piebilst L.Gaile.
Eiropā stēviju pazīst daudz labāk nekā Latvijā, stāsta L.Gaile. Tieši amatierdārznieku panākumi «cukura lapu» audzēšanā podiņā vai siltumnīcā un lapiņu lietošana kulinārijā nodrošina nezināšanas un stereotipu mazināšanos Latvijā. Tomēr audzētājiem jārēķinās ar stēvijas lapām raksturīgo piegaršu, kas, rūpnieciski ražojot koncentrātus, tiek izskausta, pateicoties vairāku pakāpju filtrācijai.
Kompots «gaisā neuzgāja»
Kopš 2011. gada stēvija kā saldinātājs atzīta par legālu pārtikas piedevu ES. Stēvijas bagātība ir saldās lapas, kas satur tādas vielas kā stevioglikozīdu un rebaudiozīdu A. No pēdējā satura līmeņa ir atkarīgs saldums. L.Gaile rāda 25 gramu burciņu ar stēvijas pulveri un lūdz uzminēt, cik kilogramu cukura ar to iespējams aizstāt. Grams pulvera ir ekvivalents 280 gramiem cukura, tādējādi mazā burciņa var aizvietot pat septiņus kilogramus cukura. Ja lieto kaltētas stēvijas lapas, tad jārēķinās, ka tajās saldās vielas ir zemākā koncentrācijā – grams lapu atbilst 15 gramiem cukura. Tomēr krūzei tējas pietiek ar pustējkaroti lapu, zina stāstīt L.Gaile.
Ar stēviju neesot iespējams pārtiku pārsaldināt, toties, pievienojot pārāk daudz, ēdiens kļūt rūgts. «Nereti pēc pirmās lietošanas pircēji saka – man negaršoja, samaitāju tikai ēdienu, kļuva rūgts! Tāpēc jāuzmanās ar devām. Piemēram, uz lielo tējas krūzi mājās liekam trīs pilienus stēvijas sīrupa. Tēju saviem bērniem dodu bez cukura, tikai ar stēviju. Turklāt tā nebojā zobus!» Savukārt stēvijas dabiskās konservēšanas spējas var likt lietā, gatavojot kompotus un zaptes. Uzņēmumā sekmīgi beidzies eksperiments pagatavot zemeņu kompotu ar stēviju un glabāt siltumā – virtuvē uz palodzes.
Pārsaldināts kļūst rūgts
Stēvija nav ieguvusi plašu popularitāti, iespējams, produktu dārdzības dēļ. «Jā, mazā bundžiņa maksā sešus eiro, bet jāatceras, ka tējkaroti cukura vai aizstāt ar zobu bakstāmā kociņa galiņu. Pirmajā brīdī liekas ļoti dārgi, jo acu priekšā ir cukura kilograma cena, bet patiesībā stēvijas koncentrāts izrādās pat lētāks, nemaz nerunājot par ieguvumiem veselībai,» skaidro L.Gaile. «Cilvēki kļūst izglītotāki, ko parāda pieprasījuma pieaugums. Apzvanot kāda tirdzniecības tīkla veikalu vadītājus, nonācu pie secinājuma, ka pilsētās iedzīvotāji jau stēviju pazīst, bet mazajos miestos un laukos par to nezina neko. Pie mūsu apgrozījuma reklāmu pagaidām nevaram atļauties. Turklāt līdztekus mums, sevi tomēr dēvējam par Latvijas ražotājiem, tirgū pieejami arī citu valstu produkti. Bet mēs esam vienīgie, kas Latvijā fasē. Turklāt vairumtirgotājiem esam vieni no lētākajiem,» norāda menedžere.
Stēvijas fanu pulciņš palēnām aug, viņa stāsta. «To vidū ir cilvēki, kas grib izvairīties no cukura lietošanas. Nākamā grupa ir cilvēki ar lieko svaru, kas var izvēlēties – turpināt dzert kokakolu vai sākt dzert tēju ar stēviju. Un, galvenais, stēvija ir drošs produkts ar cukura diabētu sirgstošajiem, nodrošinot viņiem iespēju baudīt saldumus.» ◆
Nepērk un nelieto, bet varētu un vajadzētu
Dr. med Indra Štelmane,
Latvijas Diabēta federācijas prezidente
◆ Stēvijas produkti ne tikai nepaaugstina cukura līmeni asinīs, bet arī nedod liekas kalorijas, jo stēvijas lapas tās nemaz nesatur. Pacientiem ar cukura diabētu, lai salduma garšas kārpiņas uz mēles patīkami kairinātu, stēviju varu ieteikt. Un ne tikai cukura diabēta pacientiem, bet arī cilvēkiem ar liekā svara problēmu. Stēviju var lietot arī bērni, jo no tās iegūtie produkti nav ķīmiski, bet dabiski.
Daļai diabēta pacientu organisms neprasa saldo garšu, tie labi iztiek bez cukura un saldumiem. Bet pārējie var lietot stēviju, gatavojot to pievienot desertiem un dzērieniem, jo karstā vidē tā nemaina savas garšas īpašības.
Nevarētu teikt, ka stēviju lieto daudzi, un sava loma ir tās cenai. Daudzi izvēlas lētākos saldinātājus, piemēram, uz saharīna bāzes veidotos. Tomēr, manuprāt, stēvijas zemo popularitāti visvairāk ietekmē informācijas trūkums, lai gan veikalos šie produkti ir pieejami. Cilvēki tos nepērk un nelieto, bet varētu un vajadzētu. Domāju, tas tikai nezināšanas dēļ. Ražotājus aicinu sagatavot informatīvus materiālus, rīkot izglītojošus pasākumus, informējot plašāku sabiedrību par stēvijas labajām īpašībām.
