Tā zemnieki, jo īpaši Zemgalē, raksturo dabas izspēlēto melno joku ar sējumiem – pēc pusgada būšanas noliktavās šajās dienās laukos atkal dodas sējmašīnas, lai graudus no jauna guldītu izsalušajos tīrumos. Ātrumā «uz papīra» uzmetot, ka sēkla hektāram izmaksā vidēji 100 – 140 eiro, bet kultivēšana un pati sēja vēl 40, rēķināms, ka izsalušie ap 70 procenti ziemāju, kas aizņem teju 200 tūkstošus hektāru, zemniekiem radījuši virs 30 miljoniem eiro skādi. Zemgalē situācija vēl bēdīgāka, jo te kailsals postījis skarbāk.
Ekstrēmi, kā savā vidū zūdās lauksaimnieki, izrādījušies ne tikai laikapstākļi, kas vēl ap gadumiju bija tik labvēlīgi, ka laukkopji dzirkstošā vīna glāzes skandināja, uzsaucot tostu par gaidāmu vēl nebijušu kūlumu. Savā ziņā galējībās sevi dzinuši paši zemnieki, ļaujoties vilinājumam no hektāra izdzīt deviņas un vairāk tonnu graudu, krietni samaksājot – par varbūt Vācijas apstākļiem piemērotākām un devīgākām šķirnēm, kā arī mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļiem.
Pelt zemniekus par rijību laikam nebūtu īsti vietā. Šis atsitiena pavasaris droši vien būs devis savu mācību, kuras rūgtāko cenu – saimniecības likvidāciju – tomēr neviens nedomā maksāt. Turklāt paši lauksaimnieki vērtē – otra galējība būtu nesadalīt riskus un visus laukus apsēt ar Latvijas apstākļiem daudz piemērotāko un tepat radīto ziemāju šķirni ‘Fredis’ vai tūlīt oficiāli pieejamo ‘Edvīnu’.
Šis pavasaris arī parādīs, cik efektīva ir ziemāju apdrošināšana. Pērnais rudens bija pirmais, kad mūsu valsts zemkopjiem kooperatīvs «Latraps» sadarbībā ar kādu vācu kompāniju piedāvāja lauksaimnieku vietā uzņemties risku pret tīrumu nepārziemošanu. Tikko laukus pārstaigājuši apdrošināšanas inspektori. Redzēs, vai viņu vēlīgums būs tikpat operatīvs kā ne bez sava lobija un īsto politiķu būšanas pie stūres panāktā valsts pretimnākšana – lai maciņā nesvilpotu vējš, platībmaksājumus cietušajiem izmaksās agrāk, turklāt no subsīdiju naudas tiks segti kredītprocenti tiem, kam jaunas sēklas sagādei nācies aizņemties. ◆
