Šajās dienās, kad visa pasaule, bet mēs jo īpaši, ar satraukumu sekojam līdzi notikumiem Ukrainā, daudzi mani draugi un biedri, īpaši jau manas studentu korporācijas biedri, jautā: ko darīt? Kā palīdzēt savai valstij? Daudzi vēlas iestāties Zemessardzē. Ne visi to vairs var izdarīt – vecuma cenzs esot 55 gadi. Citi saka – izglītotie, iespējams, ir noderīgāki, ja bruņojušies ar datoriem nekā ar triecienšautenēm.
Kas tad ir tas spēks, kas mums draud? Skatoties videokadrus, klausoties ziņas un intervijas, ar diezgan lielu pārliecību varu teikt, ka mūsdienu Krievijā nedzimst fašisms. Tam, kas tur notiek, ir tieša līdzība ar nacionālsociālismu. Āriešu rases ideju ir aizstājusi «krievu pasaules» ideja. Krievija nekad nav atteikusies no domas atjaunot savu impēriju. Tiesa, tās robežas dažādos laikos ir mainījušās, un vienas bijušās impērijas daļas tāpēc jūtas vairāk, citas mazāk apdraudētas. Nešaubos, ka ir tādi, kuri redz zem divgalvainā ērgļa spārniem arī Somiju un Poliju, pieticīgākie samierinās ar Baltiju, daži varbūt tikai ar Latviju, vēl pieticīgākie ar Latgali.
Ja domājam, ko varam darīt savas valsts drošības labā, tad vispirms jāsaprot, kāds varētu būt apdraudējuma scenārijs. ASV skaidri pateica, ka NATO 5. pants tiks iedarbināts nekavējoties. Sešu iznīcinātāju ierašanās Lietuvā parādīja, ka tie nav tikai skaisti vārdi. Tanku vai bruņumašīnu kolonna, kas ripos pāri mūsu valsts robežām, netiks sagaidīta ar ziediem. Vismaz no gaisa – nē. To laikam saprot arī Krievijā. Visticamāk, tā būs lienoša agresija, apmēram pēc tā paša scenārija kā Krimā. Militāristi bez pazīšanās zīmēm, juku jukām ar laimes asaras slaukošiem krievvalodīgajiem. NATO nebūs, pa ko šaut. Nešaus tak pa civiliedzīvotājiem, pat ja starp viņiem ir militāristi.
Cerēsim, ka mums ir dotas ne dienas, ne nedēļas un ne mēneši, bet daži gadi, lai sagatavotos nākamajam Krievijas gājienam. Ilgtermiņā mums vispirms jādomā par demogrāfiju. Jo vairāk mūsu būs, jo stabilāk jutīsimies. Ja būs tukši lauki, tukši pagasti, mums nebūs ne ko sargāt, ne kam sargāt. Nebrauciet prom, nepametiet Latviju! Ja tomēr esat aizbraukuši, nesaraujiet saites ar to!
Vai mums vajadzētu nīst visu krievisko? Nevienam krievam neatbildēt krievu valodā? Ignorēt viņus? Nedomāju, ka tas būtu pareizi. Lai vai kā mums gājis šajos divdesmit gados kopš neatkarības atgūšanas, nevar nepamanīt, ka daudz kas ir mainījies. Jaunā krievu paaudze runā latviski. Vismaz prot to. Daži varbūt nevēlas, bet prot. Es ikdienā redzu savus studentus. Starp viņiem ir liels skaits tā saucamo krievvalodīgo. Daudzi ir izcili, lieliski jaunieši. Ja viņi aizbrauktu no Latvijas, tas būtu zaudējums valstij. Sporta zālē satieku večus. Starp viņiem daudzi krievi. Ļoti draudzīgi, vairums cenšas runāt latviski. Var jau būt, ka viņi balso par «Saskaņas centru», bet man grūti iedomāties, ka varētu pienākt diena, kad viņi, bruņojušies ar beisbola nūjām, nāktu sist mūs, latviešus, tāpēc, ka mēs mīlam savu valsti. Rezumējot – tas, ko sauc par integrāciju, tomēr notiek. Jā, ne tik ātri, kā gribētos, bet notiek. Ja mums būs vēl daži gadi, būsim tikuši tālāk. Lai tas notiktu sekmīgāk, pašiem vispirms jāciena sevi un sava valsts.
Ko gan mēs varam gribēt no cittautiešiem, ja paši nemīlam savu valsti? Ja no vienas puses skan stāsti par «vareno Krieviju, kura neaizmirst par saviem bērniem, lai kur tie atrastos», bet no otras puses tikai gaudas par to, «cik šausmīgā valstī mēs dzīvojam», kāda gan varētu būt cittautiešu izvēle?
Jā, mūsu politiķi nav ideāli, bet viņi nāk no tās pašas vides, kurā mēs dzīvojam. Pirms nozākājam viņus, padomāsim, kas varētu nākt viņu vietā. Tuvākās rezerves jau redzam tepat opozīcijā – Ždanoka, Kabanovs, Lindermans un arī Ušakovs. Tos vismaz pazīstam, bet vēl jau nezinām, kādu ģenerālgubernatoru mums plāno atsūtīt.
Mēs noteikti stiprināsim savu valsti, ja pārtrauksim nicināt to. Pirms izkliegt, ka valsts par mani nedomā, padomāsim, vai paši esam pietiekami domājuši. Ir, protams, jācīnās par algām, par pensijām, par taisnīgu nodokļu sadali. Bet jāsāk būtu ar katru – katram būt godīgam savā vietā. Tiem, kuriem ir iespēja kaut ko iebāzt kabatā, apzogot valsti, vajadzētu domāt, ka aizmukt uz ārzemēm un tad dzīvot no nobēdzinātās naudas var arī neizdoties. Banku kontus var arī iesaldēt. Droša valsts ir svarīgāka par mirkļa labklājību. Tiem, kuriem dzīve tikai tagad sākas, nevajadzētu to sabeigt jau jaunībā. Ja tikai proti būt par palīgstrādnieku celtniecībā, liela laime tevi negaidīs nekur.
Latvijai vajadzīgi gudri cilvēki. Ar gudru, domājošu cilvēku ir grūti manipulēt. Iemācīsim savus bērnus tiekties pēc ideāliem. Tas nav jādara skolai. Skola māca, audzina vecāki. Būs grūti sagaidīt, ka jaunieši mīlēs valsti un veidos to labāku, ja ikdienā dzirdēs, ka vecāki to nemitīgi lamā!
Ir jāpiedalās visās vēlēšanās. Neviena partija nevar atnest labklājību uzreiz. Ja kāds to sola, viņš melo. Bet, ja mēs neiesim vēlēt, iegūs tie, kuriem šī valsts ir kā skabarga dibenā.
Esmu jau kādreiz rakstījis par sarunu ar savu tēvu, savu Veco, kad viņš vēl bija dzīvs. «Kāds no manis labums, dēls?» sacīja Vecais. «Tāpat neko nevaru, labāk jau nomirt.» Es teicu: «Bet tu vēl vari nobalsot vēlēšanās!» Un taisnība vien ir. Nāca referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu. Svarīga bija katra balss. Veci cilvēki laukos brauca uz desmit un vairāk kilometrus attāliem iecirkņiem balsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Es toreiz domāju: «Cik žēl, ka manas mātes, mana tēva, manas vecās tantes nav vairs šai saulē!» Kā mums šādos brīžos pietrūkst šo gudro, patriotisko cilvēku!
Vienotu, pašlepnu tautu ir grūti uzveikt. Brīvās Latvijas laikā starp diviem pasaules kariem izauga tāda tauta. Bruņoto pretestību salauza apmēram piecos pēckara gados, bet garīgo tā arī neuzveica. Lieliski, ja vari stāties pretī agresoram ar ieroci, bet tas nebūt nav vienīgais veids, kā nosargāt savu valsti. Nevajag arī gaidīt, ka to darīs tikai tie, «kuriem tas ir jādara». Tas ir jādara katram. Katram savā vietā, katru brīdi. To vajadzētu atcerēties. ◆
