Pašvaldībām un īpašumu saimniekiem bieži vienkāršāk ir izlemt kokus nozāģēt, nevis sakopt
Arboristu un Meža pētīšanas stacijas (MPS) Jelgavas informācijas centra sektora vadītāju Jāni Vilku «Ziņas» uz sarunu aicina laikā, kad notikušas pārmaiņas abās viņa darba jomās.
No 1. aprīļa valsts zinātniskās izpētes mežus pārvaldīs Latvijas valsts mežzinātnes institūts «Silava» un Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU), savukārt tos apsaimniekos institūta un universitātes kopīgi izveidota publiska aģentūra MPS, kas līdz šim bija Valsts meža dienesta (VMD) struktūrvienība. Deleģējot valsts zinātniskās izpētes meža pārvaldīšanu un apsaimniekošanu valsts augstskolai un zinātniskajam institūtam, iecerēts veicināt augstākās izglītības un zinātnes sadarbību. Tagad pārtraukta valsts pārvaldes iestādei neatbilstošas funkcijas veikšana un novērsta interešu konfliktsituācija, kad VMD uzrauga valsts zinātniskās izpētes mežu apsaimniekošanu, ko veic tā struktūrvienība.
Savukārt otrā jomā – J.Vilks nesen ievēlēts par Latvijas Kokkopju-arboristu biedrības valdes priekšsēdētāju.
– Ar zinātni, mežu nozari un LLU nesaistīti cilvēki, iespējams, nemaz nezina, ka Ozolniekos atrodas tāds Meža pētīšanas stacijas Jelgavas informācijas centrs. Kādi ir MPS pienākumi?
Galvenais mūsu uzdevums ir uzturēt zinātniskos objektus, ko izveido universitāte un «Silava», apsaimniekot tos. Protams, mēs arī cērtam mežu, lai uzturētu savu iestādi. Mežus cērtam tikai tik daudz, cik nepieciešams zinātnei un izpētei, kā arī MPS finansēšanai – lai varētu apsaimniekot objektus, sakārtot un uzturēt infrastruktūru. Cērtam tos mežus, kas ir Zemkopības ministrijas pārziņā, jo esam to apsaimniekotāji.
– Vai pēc atdalīšanās no Valsts meža dienesta MPS darbībā kaut kas mainīsies?
No aprīļa vairs neesam budžeta iestāde. Budžets, protams, mums būs, bet turpmāk tā atlikums nebūs jāatdod valstij, mēs paši varēsim plānot savus izdevumus. Līdz šim bijām VMD pakļautībā, bet tika nolemts, ka tas tomēr nevar uzraudzīt pašu struktūrvienības darbu.
– Kuras teritorijas ir MPS pārraudzībā?
Jelgavas nodaļa apsaimnieko mežus apkārt Ozolniekiem, Langervaldes mežu masīvu, kā arī sektoru līdz Valgundes klosterim. Tāpat mūsu pārziņā ir Auces, Šķēdes mežu novadi un vēl viens objekts Rucavā. Galvenais MPS birojs atrodas Jaunkalsnavā. Kopumā mēs apsaimniekojam vairāk nekā 28 000 hektāru meža Latvijā.
– Kā izpaužas pētniecība?
Tiek izveidoti ilglaicīgie objekti, kur tiek analizēta koku augšana, cilvēku darbību ietekme uz vidi un kokiem. Visā Latvijā vācam introducēto koku klonus, kurus iestādām, pētām, meklējam ātraudzīgākos, analizējam iedzimtību, ievācam sēklas, potējam un veidojam Latvijai piemērotākos stādus.
– To visu dara tieši MPS darbinieki?
Daļēji to veic mūsu darbinieki, bet pakalpojumu arī pērkam. Organizējam konkursus par zinātnisko stādījumu ierīkošanu, kopšanu. Paši pārsvarā veicam darbu uzraudzību.
– Kā MPS darbībā iekļaujas LLU un studenti?
Studenti brauc praksēs un mācīties uz mūsu apsaimniekotajiem objektiem. Viņi pie mums izstrādā bakalaura, maģistra un doktora disertācijas darbus. Arī šajā ziņā līdz ar atdalīšanos no VMD nekas nemainīsies. Sadarbība ar studentiem vienmēr bijusi un turpināsies arī tagad. Arī meteorologiem, ģeologiem un biologiem ir objekti mūsu mežos.
– Kas pēc tam notiek ar pētījumu rezultātiem?
Lielākoties mēs tikai veicam uzraudzības un apsaimniekošanas funkciju. Visu, ko mums lūdz šajos izpētes objektos izdarīt, arī realizējam. Pētījumu pasūtītāji pēc tam šos rezultātus izmanto savā tālākajā darbībā. Mēs iegūstam pieredzi. Piemēram, introducētās sugas Latvijā mežos nav īpaši izplatītas, bet mūsu zinātniskajos mežos tādu ir gana daudz. Ir pat simts gadu veci introducēto koku stādījumi. Dažkārt cilvēkiem liekas, ka svešzemju koku sugas atrodamas tikai parkos, kas lielākoties ir taisnība, bet ne pilnībā. Arī mežos ir dažādas retas koku sugas: baltegles, valrieksti, duglāzijas, ciedru priedes, Amūras korķkoki.
– Nesen tikāt ievēlēts par Latvijas Kokkopju-arboristu biedrības valdes priekšsēdētāju. Kādi ir jūsu pienākumi?
Pienākumi ir rādīt piemēru citiem, kā pareizi kopt kokus. Nepaiet garām, redzot, kad tas tiek darīts nepareizi. Palīdzēt sabiedrībai apkārtējo ainavu veidot skaistu.
– Vai, braucot garām kādiem apstādījumiem, kļūdas nepaliek nepamanītas?
Protams, tas ir asinīs. Kaut vai atpūtas izbraucienā uzreiz piefiksēju, ja kopti koki – kas un kā izdarīts. Piemēram, ir sakopta aleja, bet redzu, ka varētu to veikt vēl labāk. Tas jau notiek automātiski – ja ieraugu nesakoptu koku, uzreiz izdomāju, kas būtu jādara.
– Kāda, no profesionāļa skatpunkta raugoties, ir situācija tuvējā apkārtnē – Jelgavā, Ozolniekos?
Salīdzinot ar kādiem gadiem iepriekš, Jelgavā noteikti ir vērojams progress. Protams, gribētos, lai vairāk tiktu sakopti vecie koki, nevis parakstīts papīrs par to nozāģēšanu. Īpaši pavērojot, kā situācija tiek risināta iekšpagalmos, – vienkāršāk ir izlemt nozāģēt, nevis sakopt.
Bieži vien koki tiek novērtēti neprofesionāli. Paskatoties, kādi ir nozāģēti un kādi atstāti augam, nereti rodas jautājums, kurš pieņēmis šo lēmumu, kas acīmredzami nav bijis pareizs. Ne visi mežstrādnieki var būt atbildīgi par pilsētas kokiem, tā tomēr ir cita specifika. Piemēram, pavisam nesen Jelgavā biju objektā, kur izzāģēti koki. Blakus atstāta kļava ar žākli līdz zemei, ar plaisu, kas jebkurā brīdī var atvērties un kāds no stumbriem nolūzt. Iedzīvotāji zem koka liek savas automašīnas, visticamāk, nemaz nenojaušot, cik tas ir bīstami.
– Noteikumos nav sacīts, ka nozāģējamie koki jāvērtē kādam profesionālim un kam jāveic šie darbi?
Rīgā visos iepirkumos ir noteikts, ka šāda veida darbi jāveic kokkopjiem-arboristiem, Jelgavā diemžēl šāds princips vēl netiek ievērots. Kaut vai paskatoties, kā tiek veikti darbi zem elektrolīnijām, pārņem šausmas. «Latvenergo» izsludina konkursu, uzvar lētākais. Bet vai lētākais ir arī labākais?
– Vai šo jautājumu nevarētu atrisināt ar kādiem noteikumiem, kuros tiktu izvirzītas prasības, kādām jāatbilst darbu veicējiem?
Jā, tieši tā. Jābūt noteiktam, ka kokus novērtē vai darbus uzrauga cilvēks, kas profesionāli pārzina to stāvokli, kopšanu. Jābūt dendroloģijas un koku kopšanas zināšanām. Reizēm gadās novērot vienkārši drausmīgi veiktus darbus. Piemēram, Klijēnu ceļā firma apzāģējusi ozolus, pareizāk sakot – tos nostabojusi. Kad par to tika norādīts pašvaldībai, koki pazuda pavisam.
– Vai pilsētu apstādījumos vēl arvien tiek izmantota koku stabošana?
Jā, un tas ir drausmīgi. Tā vēl ir no padomju laikiem saglabājusies metode. Tolaik uzskatīja, ka tā vajag darīt un ka stabošana ir veiksmīgs koku kopšanas paņēmiens – uz pāris gadiem aizmirstam krītošas lapas –, bet nedomāja, kas ar kokiem notiks pēc desmit, divdesmit gadiem. Stabošana pilsētas apstādījumos būtu sodāma.
– Bet tiem, kas reiz nostaboti, īsti jau vairs nav citu kopšanas variantu?
Jā, tā ir problēma, jo šie koki ir neatgriezeniski sabojāti. Protams, labākos eksemplārus var saglabāt, uzturēt vainagu, veidot formu. Nostabotos pamazām vajadzētu nomainīt ar jauniem, kuriem jau savlaicīgi sāk veidot vainagu, nevis rīkoties tā, kā nereti notiek, – iestādīt koku un uz 20 – 30 gadiem par to aizmirst, bet pēc tam secināt: «Man taču traucē tas lielais koks!» Vainagi, īpaši pilsētas apstādījumos, jākopj savlaicīgi.
Ne vienmēr traucē arī elektrības vadi, laikus un pārdomāti kopjot kokus, tas nav šķērslis pilsētas apstādījumu veidošanā. Visur Eiropā ir redzami precedenti, ka elektrības vadi un koki viens otram netraucē.
– Ja Kokkopju-arboristu biedrība vēršas pie pašvaldībām ar saviem ieteikumiem apstādījumu veidošanā, koku kopšanā, tie tiek ņemti vērā?
Arvien vairāk – jā. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no pašvaldību finansiālā stāvokļa – cik līdzekļu var veltīt šai jomai.
– Biedrība izglīto pašvaldības koku kopšanas jautājumos, bet vai iedzīvotāji arī pamazām maina savus uzskatus šajā jomā?
Noteikti, lai gan vēl jau biedrībai ir daudz sabiedrības izglītošanas darba. Ir bijušas situācijas, kad piezvana cilvēks, kuram vajag nozāģēt koku. Māja lauka vidū, blakus skaists, liels ozols. Tad ir jārunā, jāstāsta, ka māksla nav koku nozāģēt, bet gan saglabāt pēc iespējas ilgāk. Iestādot jaunu, nevar iegūt tādu skaistu koku, kurš audzis gadu desmitiem. Pierunājam koku atstāt, izkopjam, un īpašnieki atzīst: «Jā, labi, ka nenozāģējām!» Tad ir gandarījums. Vecam kokam ir daudz lielāka vērtība nekā tikko stādītai pīckai.
– Jelgavā gan ir daudz jaunu kociņu.
Protams, labi, ka stāda, arī tas ir nozīmīgi. Ar vecu koku kopšanu īpaši šeit nenodarbojas, jo vieglāk ir nozāģēt un iestādīt jaunu. Var jau saprast – lētāk ir iestādīt, nekā kopt veco. Tomēr, šķiet, ne man vienam patīk, ja pilsētā ir arī veci, skaisti koki. Galu galā – tie ir pilsētas vēstures daļa. Jaunajam kociņam, vismaz pagaidām, nav arī tādas vērtības. Labi, ka pilsētas apstādījumos arvien biežāk tiek iestādīti normāla resnuma koki, nevis galīgi maziņi, ko jebkurš puišelis var nolauzt.
Tomēr vajadzētu vairāk pievērsties arī veco koku kopšanai, piemēram, parkos. Dažkārt kopšana izpaužas vienīgi tā, ka no apakšas apzāģē zemākos zarus un paceļ vainagus augstāk. Tomēr tā nereti pat tiek nodarīts kaitējums, nevis uzlabota situācija. Vainags tā kļūst nestabilāks. Parki netiek pietiekami kopti. Ja šeit būtu Vācija, pašvaldība to vien darītu, kā maksātu sodus par krītošiem zariem. Vairākas reizes esmu bijis pilnveidot zināšanas Vācijā, un atšķirības ir milzīgas. Tur izjūt lielu atbildību pret kokiem, īpašums tiek vērtēts neskaitāmas reizes augstāk, ja tajā ir vecie, nevis jaunie koki. To apzinās īpašnieks, to novērtē cilvēki un rūpējas par kokiem. Ja koki nav sakopti un notiek kāds negadījums, saimniekam par to ir jāatbild.
– Varbūt mūs Latvijā, kā tas nereti notiek arī citās jomās, izaudzinās tieši šādi negadījumi?
Negribētos jau, bet ļoti iespējams. Ir jāizglīto visas institūcijas, būvnieki, īpašnieki. Nevar, piemēram, skaistiem kokiem blakus izrakt tranšeju, lai ievilktu kabeli. Pēc diviem trijiem gadiem vai mazliet ilgāk tas aizies bojā. Jau mirklī, kad saknes tiek apcirstas un sabojātas, koks kļuvis bīstams. Regulāri dažādu projektu laikā tiek paplašinātas ielas, bet par jau augošo koku aizsardzību domāts maz.
– Tad jau Lielās ielas apstādījumu koki arī ilgi nebūs dzīvotāji? Tur taču paplašināja ielu.
Pluss ir tas, ka tur koki nav augsti un ar lieliem vainagiem, bet, visticamāk, ik pa laikam kāds «izkritīs». Ar to jārēķinās. Arī projektētāji bieži neaizdomājas par kādas augošo koku aizsardzības zonas ievērošanu.
– Tātad problēma lielā mērā ir izglītības līmenī?
Noteikti. Ļoti bieži var novērot, kad būvniecības darbu laikā saknes kokiem tiek vai nu ļoti ar augsni apbērtas, vai arī atraktas plikas. Tas ļoti kaitē sakņu sistēmai un līdz arī to koka vispārējam stāvoklim. Tas būtu tāpat kā cilvēkam uzlikt milzīgas, smagas važas un likt staigāt. Kokam uzber 30 – 40 centimetru zemes, citreiz pat vairāk, un grib, lai tas turpina eksistēt. Tā faktiski ir bumba ar laika degli. Varbūt pēc desmit gadiem stiprākā vējā koks sagāzīsies, jo būs iztrupējis. Bieži vien paši savas neapdomības dēļ radām problēmas, bez kurām mierīgi varētu iztikt.
– Kad izglītības līmenis un attieksme varētu mainīties?
Laikam jau kādām paaudzēm jāpaiet. Diemžēl daudzās institūcijās ir padomju laika cilvēki, ja tā var izteikties, kuru domāšanas veidu diez vai vispār iespējams izmainīt. Viņi nereti neko jaunu vienkārši nevēlas pieņemt. Pamazām, protams, situācija kļūst citāda. Domāju, gadiem divdesmit noteikti jāpaiet, lai izmainītu attieksmi sabiedrībā.
Biedrības mērķis ir pēc iespējas rosināt pašvaldības, lai ar koku kopšanu un uzturēšanu apstādījumos vairāk nodarbotos profesionāļi. Tas varētu būt, piemēram, speciālists, kurš pašvaldībā spētu precīzi novērtēt kokus – saprast, kas jādara un kā, spētu uzraudzīt darbu veicējus un dot norādījumus. Ja pašvaldībā nav šādu speciālistu vai arī tie nav pieaicināti, veicot darbus, bieži rodas situācijas, kad uzņēmums, kurš uzvarējis iepirkumā par koku kopšanu, vienkārši apzāģē pāris zaru no vainaga apakšas, un viss. Darba uzdevumā bijis rakstīts – vainaga kopšana, un viņi savu paveikuši. Tas nekas, ka, no speciālista viedokļa, tur varbūt divas trešdaļas vainaga zaru būtu jāizzāģē vai kādi zari «jāsavelk».
– Pašvaldībām varbūt ir par dārgu dažādi arboristu piedāvātie sakopšanas paņēmieni, piemēram, ar vainagu drošināšanas sistēmām?
Protams, tas var būt arī dārgs pasākums. Bet mēs atkal atgriežamies pie jautājuma, kas ir vērtīgāks – vecais koks vai jaunais. Gadās arī tā, ka izzāģē vecos kokus, jo tas ir izdevīgāk, bet pēc tam saprot, ka ainava ar tiem bija daudz skaistāka, taču vairs neko izmainīt nevar. Galu galā vecie koki ainavisko zaļo masu veido daudz lielāku nekā jaunie un pie vecās apbūves vislabāk izskatās tieši senāk stādītie.
– Nesen «Ziņās» bija aprakstīts gadījums, kad, kopjot kokus Jelgavā, uzņēmums neievēroja darba drošības noteikumus. Vai tā notiek bieži?
Diemžēl vēl joprojām tā gadās. Šie darbi ir gana bīstami, jo tiek veikti augstu, bet, ja vēl netiek radīti apstākļi, kas garantētu drošu situāciju arī iedzīvotājiem, tas nav pieļaujams. Teiksim, ja nav izvietotas zīmes, ka notiek darbi. Ja nu mašīnai, kas brauc garām, uzkristu kāds zāģēts zars? Varbūt tas nebūtu slikts paņēmiens, lai tiktu pie jaunas mašīnas? Jāpabrauc tik apakšā, kur zāģē zarus, un pēc tam jāsūta rēķins. Skaidrs, ka šādos gadījumos jāizvieto zīmes vai darbiniekam jābloķē satiksme zem kopjamajiem kokiem. Arī darba drošība lielā mērā saistīta ar to, ka iepirkumos tiek izvēlēts lētākais darbu veicējs. Tās nereti ir ļoti mazas firmas, kuras ne tikai nealgo profesionālus arboristus, bet arī cenšas ietaupīt uz darba drošības rēķina. Nopietns arboristu darba aprīkojums nav lēts prieks. To, ka vērts tādu iegādāties, šāda mazā firma, iespējams, sapratīs vien tad, ja notiks kāds nelaimes gadījums. ◆
