Upēs pacēlies ūdens līmenis. Kaut gan ir nesmuki brūnā krāsā, tas palielinājis straumes ātrumu un dara labas lietas. Zivs sāk mosties un no piekrastes bedrēm dodas barības meklējumos. Vēl pirms pāris nedēļām, kad ūdens līmenis bija zems, zvīņneses atrast bija ļoti grūti un, lai tiktu pie kāda loma, bija nepieciešamas gadu gadiem krātas attiecīgu copes vietu zināšanas, bet nu jau drīzumā viss mainīsies. Atliek vien sagaidīt ūdens temperatūras celšanos.
Pirmie uz nārstu dodas asari
Strīpaiņi, katra ziemas makšķernieka pirmrindnieka statusa zivs, pašreiz ir piepūtušies kā baloni. Ikri un pieņi tūlīt, tūlīt tiks likti lietā, un asari pirmie iesāks pavasara zivju dipadu-dapadu. Palikušas vēl pāris nedēļas, kad var šo zivi mēģināt gūstīt, jo apetīte strīpaiņiem ir laba, kas savukārt nārsta laikā un tūlīt pēc tam pilnībā noplaks. Varbūt kādam šķiet, ka nevajadzētu šajā laikā asarus aiztikt, bet varu droši pateikt – šo zivju mūsu ūdeņos ir ļoti daudz, tāpēc tiem nav noteikti nekādi ierobežojumi.
Asaris gan ir kanibāls un ļoti labprāt barojas ar saviem ikriem, taču zivju lauciņā šādas sugas ir pārsvarā pār tām, kas pašu ikrus neaiztiek. Asaris tagad meklē atstraumes ar pilnīgi mierīgu ūdeni. Nārsto ļoti tuvu krastam, tāpēc, ja vien ir iespējams, būtu ieteicams darboties ar makšķerēm, nebradājot gar krasta ūdeni. Ļoti labi asari var atrast klusos līčos. Visumā cauru gadu tie pārsvarā uzturas baros, bet nārsta laikā izvēlas vietas, kur mazāk sugasbrāļu. Tāpēc uzskats, ja noķerts viens asaris, tad jābūt vēl vismaz desmit, neatbildīs patiesībai.
Raudas un vimbas
Spriežot pēc šā gada laikapstākļiem, raudas un vimbas nārstu sāks ne agrāk kā aprīļa beigās vai maija sākumā. No jūras aukstajiem ūdeņiem nākošās zivis, iepeldot siltākos upes ūdeņos, nārstu varētu sākt ātrāk nekā tās, kas saldūdeņos atradās arī ziemas laikā. Savā ziņā tas makšķerniekam ir labi, jo pastāv mazāks tukša perioda risks. Raudas uz nārstu iet mirkli agrāk, bet vimbām pats nārstošanas epicentrs iestājas ievu ziedēšanas laikā, tā tas bijis vismaz līdz šim.
Līdz šim brīdim šo zivju sugas ir ļoti aktīvas. Raudas, nebūdamas tik spēcīgas peldētājas kā vimbas, pārsvarā uzturas krasta tuvumā. Ļoti bieži tik tuvu krastam ir arī pērnā zāle un visādas kritalas, tāpēc ar pludiņu ir grūti tikt klāt. Var izmantot tā saucamo vieglo gruntenīti. Piemēram, Ogres upē nebūt nav jāstāv copmaņu rindā pie Kartona fabrikas dambja, kur zivis pulcējas, jo augstāk netiek. Pilnīgi pietiek paiet nedaudz zemāk un, izmantojot bezriņķa kātus, iekarināt āķu, svina un ēsmas sistēmu turpat kādā klusā kvadrātmetru lielā aizstraumītē. Sistēma sastāv no pilienveida sviniņa, kurš sver 25 gramus, un vienas ap 60 centimetru garas pavadiņas. Šādās aizstraumēs gan parasti vairāk par divām, četrām raudām neatradīsiesk, tāpēc var droši pēc izvilkta pārīša doties kaut kur citur, bet tas nenozīmē, ka pēc aptuveni stundas nevajadzētu atgriezties – vieta tukša nekad nepaliek.
Savukārt vimbām klusie līči būs nepieciešami pēc straujā peldējuma pirmsnārsta laikā, kad to spēcīgie un muskuļotie ķermeņi kā sudraba bultas mērķtiecīgi pārvar visspēcīgākās straumes. Tāpēc arī šīs zivis mēģinām gūstīt ar smagajām gruntsmakšķerēm un izmantojot pat 200 gramu smagu svinu. Sistēmu veidojam klasisko. Apakšā svins un augšā divas pavadiņas, apakšējā aptuveni 30 – 35 centimetru, bet augšējā divreiz garāka, taču izstiepta visā garumā, neaizsniedz apakšējās pavadiņas piesiešanas vietu. Duļķainā ūdenī izmantojam spilgtas plastmasas mormiškas, bet, tiklīdz tas kļūst dzidrs, pārejam uz parastajiem āķiem.
Breksis
Ar breksi pavasarī ir jau interesantāk. Protams, kopā ar vimbām un raudām tas ir tikpat aktīvs. Tiklīdz ledus ir projām un ūdens līmenis upēs krities, tā resnuļi kļūst rosīgi. Breksim nārsts ir vēlāk nekā raudām un vimbām un var vilkties pat divus mēnešus. Šai sugai nav tendences nārstot krasta tuvumā, un breksis parasti izvēlas vidēja dziļuma ūdeņus. Piemēram, organizācija «Mēs zivīm» katru gadu, piesaistot entuziastus, liek nārsta ligzdas (lielā buntē sasietus egļu zarus) Daugavā. To skaits pārsniedz 300. Izlikšanas vietas ir klusi līči, kurus neķer straumes, bet dziļums parasti ir ap diviem metriem. Šādās vietās brekši nāk nārstot. Arī lielās raudas neatsakās no egļu skuju piedāvājuma un labprāt izliek ikrus tieši šajās nārsta ligzdās.
Iebarošana un ēsmas
Vimbai un raudai pavasarī iebarošana kā piesaiste kādai konkrētai vietai ir tikai pēc nārsta, bet breksi pie sevis bez tās tik vienkārši nepieaicināsi un «nepiesiesi». Protams, es nerunāju par īpašām vietām, kur zivīm nav tālākceļa, jo to iegrožo dambji, rumbas, spēkstacijas un citi šķēršļi. Aukstā ūdenī nav nepieciešama spēcīgi aromatizēta iebarojamā barība. Pilnībā pietiek ar parasto, lētāko, bet kvalitatīvu brekšu, raudu vai universālo barību (kas uz pusi atšķaidīta ar zemi), kam nedaudz klāt slieku vai motiļa aromāta, un breksītis, ja vien būs tuvumā, pienāks klāt.
Ēsmas baltajām zivīm pavasara ūdeņos ir praktiski vienādas – baltie mušu kāpuri, motilis, naktstārpi vai lapu un mēslu slieku buntītes, mizgrauži, kapara tārpiņi… Pēc nārsta tām jau nepieciešams piedāvāt ko smalkāku un ne pārāk gaļīgu. Tie būs ūdenstārpi, pirmās pavasara spārītes vai mannas maisījums, ko makšķernieku tautā bieži vien sauc par manku. Pirms nārsta zivju copes tvēriens ir ļoti agresīvs un pat 300 gramu rauda spēj gruntsmakšķeri purināt tā, kā to varētu darīt pāris kilogramu smags taimiņš, bet pēc nārsta copes mirklis var būt ļoti uzmanīgs. Līdz ar to rupjie rīki tiek nolikti vai «noņemti no uzskaites» un pārejam uz smalkākām padarīšanām. Pirms nārsta vairāk strādājam ar gruntsmakšķerēm, bet pēc tā lielāka produktivitāte būs tieši pludiņmakšķerei vai smalkam fīderim.
Lai jums ne asakas, un gaidām pirmsnārsta posmu! ◆
