Normunds Rutulis daudzo nodarbju dēļ vaļas brīžiem spiests izmantot pat segvārdu
Normunds Rutulis kopā ar kolēģiem 16. aprīlī kāps uz Jelgavas kultūras nama skatuves, lai prezentētu jauno disku «Aizturi elpu». Tā kā «Ziņu» korespondentam viņš vairāk zināms kā populārs dziedātājs, pirms norunātās tikšanās tika gatavots arī attiecīgs jautājumu komplektiņš. Informāciju meklējot, nācās «uzdurties» vairākiem visai pārsteidzošiem faktiem. Piemēram, pētot «Radio SWH», ko parasti darba laikā klausīties nesanāk, programmu, nācās konstatēt, ka N.Rutulis dzīvajā ēterā skan katru darbdienu trīs stundas. «To daru bez pārtraukumiem jau no 2010. gada 5. maija,» Normunds atcerējās ar apskaužamu precizitāti, «bet vispār radio es darbojos kopš 1998. gada, sākot ar «Radio Rīgai», bet vēlāk pievienojos Latvijas Radio 2, kur nostrādāju 11 gadu.»
– Bet kā tad jūs pareizāk dēvēt – par DJ, kurš vaļas brīžos dzied, vai tomēr par dziedātāju?
To var darīt pēc vēlēšanās, es pats sevi šādā ziņā nekā neesmu nosaucis. Piemēram, esmu gan radio dīdžejs, gan TV raidījuma vadītājs, gan producents, gan reklāmas darbinieks. Man ir daudz dažādu profilu, kuros patlaban darbojos, turklāt veiksmīgi. Uzskatiet mani par radošu personību, kura, kaut daudzpusīgi, tomēr darbojas kādos noteiktos rāmjos.
– Pats sākums tomēr ir dziedāšana?
Bez šaubām, tas jau no mātes miesām nāk. Tomēr pašam labāk patīk, ja mani dēvē nevis par dziedātāju, bet par mūziķi. Jo es daru arī daudzas citas lietas, vienīgi kā dziedātājs droši vien esmu pamanāmāks, bet tas jau ir cits jautājums.
– Kas ir šīs «citas lietas»?
Piemēram, producēju elektronisko un deju mūziku. 2010. gadā pat saņēmu Latvijas mūzikas ierakstu «Gada balvu» par labāko deju mūzikas albumu. Tā kā man nav mērķa kļūt populāram ar darbošanos tieši šajā lauciņā, varbūt tāpēc arī necenšos to īpaši popularizēt, pat strādāju ar segvārdu N`Works. Tas ir mans vaļasprieks – radīt dziesmas no jau esošiem skaņdarbiem. Lai neizklausītos tik liriski, varam to saukt par remiksēšanu.
Vokālais celiņš ir oriģināls, bet viss pārējais – aranžējums, harmoniskais risinājums, partitūras – jau ir «no citas operas». Un iespējams ir viss, no agrāk mažorā skanējušas dziesmas var radīt divreiz ātrākā tempā skanošu minoru. Vēl nesen, pagājušā gada novembrī, sava dēla dzimšanas dienā izdevu otro šāda veida albumu. Esmu miksējis arī Laimu Vaikuli, Jāni Stībeli, Donu un citus pazīstamus dziedātājus.
Vēl es varētu teikt, ka esmu tāds mūzikas misionārs Latvijā. Esmu palīdzējis vairākiem jauniešiem «izsisties», kaut vai neskopojos ar tām pašām dziesmu aranžijām. Arī savam albumam piemeklēt dziesmas – ārzemēs tas būtu nopietns arods, bet es ar to nodarbojos pats.
– Vai «Aizturi elpu» ir sen lolots gara darbs?
Vislielākais pluss, ka šis albums radās bez īpašas steigas, nebija nekādu iepriekš noteiktu termiņu. Process iestiepās pat trīs gadu garumā, bet man šķiet, ka tieši tādēļ rezultāts ir labs. Nekas nav sasteigts, albumā nav nejauši iekļuvušu dziesmu, visas izmeklētas ar nodomu un saskanīgi.
– «Aizturi elpu» pēc skaita ir…?
Neesmu speciāli pārskaitījis, bet tas ir astotais soloalbums, kopā varētu būt kāds divpadsmitais. Šeit neskaitu tos, kas tapuši kopā ar Maestro Raimondu Paulu («Nekur nav tik labi kā mājās», «Lecam pa vecam»), jo tie ir sadarbības projekti, kuros dzied arī citi solisti.
Arī šajā ir Paula skaņdarbi, bet īsti par hitiem tos nenosaukšu. Viens ir no 2005. gada albuma – «Zili brīnumi», kas toreiz, manuprāt, tika nepelnīti aizmirsts, un vēl dažas dziesmas ar Liānas Langas vārdiem no mūzikas izrādei «Leo. Pēdējā bohēma», ko faktiski, neslēpšu, šoreiz esmu adaptējis savām vajadzībām.
Man tuva ir «Rīgas sirds» ar Guntara Rača tekstu, jo esmu rīdzinieks caur un cauri, man patīk to uzsvērt, un es ar to lepojos. Savukārt «Ledus karaliene» un «Kas dārgāks ir par zeltu» ir dziesmas, kurām esmu pirmais izpildītājs.
Vairāku dziesmu autori ir Jānis Stībelis, Jānis Strazds un Anita Rezevska, bet tekstus rakstījis arī Liepājas dzejnieks Ivars Kurpnieks. Un vienu dziesmu – gan mūziku, gan vārdus – sarakstījis ģitārists Ingus Feldmanis.
– Tas pats Ingus Feldmanis, kurš ir daļējs jelgavnieks un pirms Ogres «Ornamenta» muzicēja kādreiz mūsu pilsētā tik slavenajā ansamblī «Salve»?
Tieši tā. Ar Ingu man ir interesants stāsts, jo viņš ir stāvējis līdzās manām pirmajām muzikālajām gaitām. Kad man bija 12 gadu, otro reizi nolēma precēties mana vecmāmiņa, un kāzās spēlēja «Ornaments». Kamēr muzikantiem bija pauzīte, es apsēdos pie bungām un ar vecmāmuļas un Ingus atļauju sāku savu muzikālo karjeru kā bundzinieks.
Deviņdesmito gadu vidū, kad lielākā daļa no maniem līdzgaitniekiem iestājās augstskolās, man tas brīdis gāja secen – saslimu, balss neskanēja, un neiestājos konservatorijā jeb tagadējā Mūzikas akadēmijā. 2000. gadā mēģināju vēlreiz. Nokārtoju eksāmenus un sāku mācīties sagatavošanas kursā, līdz veidojās nopietnākas attiecības ar Maestro Raimondu Paulu.
Pametu mācības. Tagad, ar vēsu prātu, dažreiz domāju, ka daļēji vainojams arī mans lepnums – lūk, es tagad pie Paula!, ko jūs te ar savu Mūzikas akadēmiju. Nekādi negribu vainot Maestro, ka viņa dēļ esmu palicis bez akadēmiskās izglītības, jo ne jau viņš lika izdarīt šo izvēli.
Patiesībā tas bija sarežģīts process, jo Mūzikas akadēmija (šajā gadījumā profesors Kārlis Zariņš) gribēja no manis veidot tenoru, lai gan pēc balss tembra jūtos kā baritons. Turklāt Mūzikas akadēmija negribēja dalīties ar kādu, teiksim tā, manis kā dziedātāja radīšanā. Šajā gadījumā atlika tikai izvēlēties – vai nu estrādi, vai akadēmisko muzicēšanu.
Tā kā visu līdzšinējo mūžu biju saistīts tikai ar tā saucamo estrādes lauciņu, tagad jūsu priekšā ir šāds izvēles variants. Un nevaru teikt, ka būtu šo soli nožēlojis. Protams, man pietrūkst muzikālo zināšanu, bet tas neapslāpē radošo izpausmi.
– Kā ar dziesmu tekstiem, esmu ievērojis, ka jūsu izpildītajām tie ir stipri dažādi. Vai nav tā, ka pavieglāks teksts dziesmu ar varbūt visdziļāko domu var padarīt nenopietnu? Vistriviālākais piemērs – dzirdēti pārmetumi Raimondam Paulam, ka «nopietnu» dzejnieku vietā Maestro sācis sadarbību ar Guntaru Raču. Tai pašā laikā «Raudāja māte, raudāja meita» spēj saraudināt jebkuru latvieti, vienalga, lai par cik lielu intelektuāli viņš sevi neuzskatītu.
Guntars Račs, iespējams, atklājis sevī spēju būt paralēls ar Maestro mūzikā. Kā zināms, pirms gadu desmitiem Raimonds Pauls uztaisīja tā saucamās nopietnās popmūzikas programmu, kas balstījās Stīvija Vondera ierakstos. Pēc trim neveiksmīgiem koncertiem tika nolemts, ka tāda mūzika Latvijai nav vajadzīga, un Pauls sāka komponēt tautai.
Arī Guntars Račs «komponē» tautai. Lielākā daļa, nu vismaz 70 procenti klausītāju, negrib pārāk iedziļināties tekstā. Kas attiecas uz mani, tad teksts kalpo kā instruments, ar kuru izdziedāt dziesmu. Esmu dzirdējis arī pārmetumus – kā, šis pants taču ir ļoti svarīgs. Pilnīgi piekrītu, ka ļoti svarīgs, bet ne man. Man šajā brīdī svarīgāka ir melodija un harmonija. Teksts ir kā punkts uz i. Protams, arī man negribas, lai teksts būtu banāls, tāpēc uzticos dzejniekam, jo tā ir viņa joma.
Maestro, rakstot savas dziesmas, bieži vien dungo un veido tā saucamo skeletu, dažreiz pat pilnīgi nesakarīgu, bet dažreiz sanāk sakarīgi – «lecam pa vecam» piedziedājuma teksta autors ir pats Maestro.
Var dažādi, galvenais ir rezultāts. Un netrūkst jau arī Raimondam Paulam dziļu tekstu, kaut vai ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Bet Guntaram Račam ir tā priekšrocība, ka kā mūziķim viņam ir laba frāzējuma izjūta, tāpēc viņa teksti labi skan īstajā brīdī un vietā.
– Dzirdēts vērtējums, ka «Aizturi elpu» krietni atšķiroties no citiem Normunda Rutuļa albumiem.
Man pašam gan tas liekas visai dīvaini. Atšķirība ir varbūt no «Raudāja māte» vai «Lecam pa vecam», bet tiem, kas puslīdz sekojuši manai daiļradei, un tādu, es ceru, ir vismaz 20 procentu, neteiks, ka šis albums un koncerts ir kas pilnīgi cits. Ja nu vienīgi augstvērtīgāks.
Ieguldīts daudz vairāk darba, pats esmu kļuvis profesionālāks, arī savā vokālajā izpildījumā. Tāpat kā Kristaps Krievkalns, kurš palīdz radīt man jau trešo albumu, un viņa aranžējumi.
Koncertos liels plus ir Slavenā Rīgas orķestra un meiteņu trio «Limonāde» muzicēšana dzīvajā, vismaz Ogrē un Rēzeknē, Latgales vēstniecībā «Gors», kur līdz šim esam viesojušies, mūs uzņēma atzinīgi, jācer, ka tāpat būs arī Jelgavā. ◆
