Šonedēļ skatoties televīzijas pārraidi, kur pilnām mutēm savu pārliecību klāstīja Latvijas politikā visai zināms kungs, nepārprotami pārņēma sajūta – tas laiks ir klāt! Vēlēšanu klātbūtni jūt gaisā. Atzīšos, man bija grūti noskatīties raidījumu līdz galam. Jau tas vien, ka mums cenšas kaut ko par varītēm ieskaidrot, nebija patīkami, nemaz nerunājot par intervējamā runas manieri. Godīgi sakot, līdz galam tā arī diskusiju nenoskatījos – nolēmām, ka pievakare vērtīgāk būs pavadīta, ģimenes lokā spēlējot galda spēli.
Raidījuma kontekstā gluži neviļus atcerējos pagājušajā nedēļā LTV1 skatīto raidījumu «Te!», kur Pauls Timrots akmens skulptūras tik mīlīgi nosauca par muļķudrošām. Ģimenē nospriedām, cik burvīgs ir šāds apzīmējums. Nu gribas tam piešķirt negatīvu nozīmi, jo precīzāku apzīmējumu būs grūti atrast. Jāsecina, ka sācies muļķu nedrošais laiks.
Reiz kāds mācītājs sarunā ar mani uzsvēra, ka nevajag pārāk cerēties uz demokrātiju, jo neko citu jau šī valsts pārvaldes forma nenozīmējot kā tautas varu (grieķu valodā «demos» ir tauta un «kratos» – vara), un tauta ir pūlis, bet pūlis ir, maigi izsakoties, ne-gudrs.
Vienmēr par līdzcilvēkiem gribas domāt to labāko, un noteikti arī tā jādara. Tomēr dažkārt pārliecība par tautas veselo saprātu sašķobās. Gribas cerēt, ka dažu politiķu izgājieni tomēr būs atstājuši smagu buldozera ievilktu sliedi cilvēku apziņā un tie tik viegli nepakļausies kārtējiem saukļiem un uzrunām. Diemžēl vēsture pierāda, ka mūsu pilsētas, novada, reģiona un valsts iedzīvotāju atmiņa ir īsa.
Atliek vien, gluži kā novēlot lidojumam labvēlīgu laiku, teikt – lai mums visiem muļķu drošs periods līdz vēlēšanām un, galu galā, arī pēc tām. ◆
