Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē Jelgavu piemeklēja neredzēts sausums. Tas ir, ūdens no krāniem tecēja – gan aukstais, gan karstais –, kādu «Boržomi» un limonādes pudeli veikalu plauktos arī varēja ieraudzīt, taču sausums izpaudās tā, ka katastrofāli pietrūka alus, un bez šā šķidruma katram letiņam, kurš paspējis izkūņoties no «pamperu» lietošanas vecuma, dzīve liekas tumša kā sen nemazgāta katla dibens.
Kā par nelaimi, plaši iecienīto alus bāru «Līgo» kāds neģēlis bija nosvilinājis, bet «Apinītī» tirgus nomalē bārmenis puslitra burciņās lēja tik atšķaidītu suslu, kādu baudīt varēja atļauties vienīgi sabiedrības deklasētie pārstāvji.
Bet Jelgavā bija ienācis jūlijs – ar liepu ziedēšanu, bišu sanoņu un karstumu gluži kā tuksnesī, un tas viss izraisīja velnišķīgas slāpes.
Kādā piektdienas pēcpusdienā, kad doma par vēsu alus malku bija sasniegusi kulmināciju, es laiski pārkrāmēju papīra blāķus, kuros vajadzēja slēpties kādām koku augšanas likumsakarībām, kad atskanēja zvans – ass kā zobārsta urbis. Zvanītājs bija kaimiņu fakultātes kolēģis, satraukti izteikdams tikai trīs vārdus: «Tilta rajonā dod!» Tālākais bija saprotams bez vārdiem. Vienojāmies satikties nākamo piecminūšu laikā. Atstāju savus papīrus nekārtīgā kaudzē, paķēru ietilpīgu somu un, sastapušies ar kaimiņu, naski vien metāmies vajadzīgajā virzienā.
Tilta rajons nozīmēja pārtikas veikalu Ļeņina ielā 1. Tas no mūsu abu darbavietām atradās pārsimt metru attālumā. Lai arī virzījāmies ātrā marša solī, likās, ka mūs apsteidz tikpat izslāpuši veči, nesdamies mums garām kā futbolu spēlējošs behemotu bars.
Iebrukām veikalā un tuvojāmies tai nodaļai, kur kādreiz zaļus kaklus spīdināja «Sencīša» pudeles. Nekā! Uz letes rēgojās vien pāris apvītušu vīnogu ķekaru; ap tiem, sirdīgi dūkdamas, riņķoja dažas lapsenes, kuras apmiegojusies pārdevēja melanholiski dzenāja ar apšaubāmas tīrības lupatu. Aizvirzījāmies līdz blakus esošajam kulinārijas veikalam – tur tāds pat tukšums. «Varbūt esi sajaucis adreses?» pajautāju kolēģim. «Tad nē taču, man skaidri teica – tilta rajonā,» šis taisnojās.
Hmm. Par tilta rajonu varēja uzskatīt arī ielas pretējā pusē – viesnīcas mājā – darbojošos kafejnīcu. Uz turieni īsos pārskrējienos, cenzdamies netraucēt satiksmi, arī devāmies. Atkal tukšums! Mana mēle bija izkaltusi kā nemērcēta zoļāda. Paskatījos uz kolēģi. Viņa izskats arī atgādināja paisumā no jūras izskalotu slīkoni. Atmetām visas cerības un sākām soļot mājup. Tad mūsu uzmanību piesaistīja trīs četri vīreļi pie zaļi krāsotā vasaras kioska restorāna «Lielupe» pagalmā. Šī būda mums bija pazīstama: tajā pārdeva smalkmaizītes, konfektes un lēja glāzēs sulas no lieliem stikla cilindriem. Jā, bet veči pēc smalkmaizīšu ēdājiem un sulas dzērājiem nepavisam neizskatījās. Ne uz ko vairs necerēdami, tomēr pielavījāmies vīriem aizmugurē. Mums vairs nebija, ko zaudēt.
Šito laimi! Izrādījās, Dievs tomēr ir debesīs. Nelielā būdele līdz augšai bija piekrāmēta ar alus kastēm. Dažas pudeles bija izliktas arī vitrīnā. «Dižalus», cena 1 rbļ. – tur bija pierakstīts. Cena mūs nedaudz šokēja. «Sencīša» pudele, kad to vēl varēja nopirkt, maksāja 23 kapeikas, bet te – vesels rublis.
Taču atpakaļceļa vairs nebija: sametām naudiņu un iegādājāmies desmit pudeles, tad, starodami kā saulītes un pa ceļam vēl nopirkuši brangas uzkodas, ieradāmies kolēģa virtuvē. Mans draugs bija rūdīts vecpuisis, tādēļ sniegbaltais galdauts un puķainās salvetes izpalika. Sagriezām maizi biezās rikās, šķiņķi lielos gabalos. Kolēģis nez no kurienes izvilka māla kausus, un alus baudīšana varēja sākties.
Izlējām pirmo pudeli. Brūnas putas pacēlās līdz kausu malām. Izdzērām. Sasmaidījāmies. Alus bija salds un lipīgs kā sīrups. Brangi uzkodām, kā jau daždien pelnījuši, tad tukšojām vēl pa kausam. Izsmēķējām cigareti, parunājām par dzīvi un darbu. «Ne vella nav no tā alus,» draugs izteicās. «Pirkām par dārgu naudu un dzeram kā ūdeni.» Es šim apgalvojumam īsti negribēju piekrist, jo likās, ka dvēseles dziļumos mostas sīks žvingulītis.
Izdzērām trešo pudeli. Tad devos apskatīt, kādi jauni parfimērijas brīnumi radušies kolēģa vannas istabā. Tur brīdi pakavējies, no virtuves puses izdzirdēju dziesmu: «Še, kur ozoli zaļo zemzari/Še, kur vīri stāv, nāves nebaidās…»
Steidzos noskaidrot, kāds dziesmu gars pēkšņi pārņēmis manu alusbrāli. Viņš, traukus pie malas nostūmis, acis aizmiedzis un pats sevi diriģēdams, rāva vaļā vecveco dziesmu par to, ka te ir Latvija un Gaujmala, un mūsu tēvu dzimtene. Pāris pantu izmocījis, kolēģis kļuva nekustīgs kā miegaina zivs ezerā, un man nācās doties uz savu dzīvokli.
Atlikušo alu piesardzīgi malkojot, pasēdējām arī sestdien un svētdien. «Tagad es saprotu, par ko mēs maksājām,» kad pēdējā pudele bija izdzerta, kolēģis rezumēja, un viņam bija neapstrīdama taisnība. ◆
