Kad ciema ļaudis saņēma priecīgo vēsti par prezidentes panākumiem tālajā Amerikas kontinentā, tika nolemts nekavējoties organizēt svētku mītiņu.
Kad ciema ļaudis saņēma priecīgo vēsti par prezidentes panākumiem tālajā Amerikas kontinentā, tika nolemts nekavējoties organizēt svētku mītiņu. Par pasākuma veiksmīgu norisi rūpēties apņēmās Ūpju Jēcis, kurš Jezupu ciema iedzīvotājos baudīja īpašu cieņu, jo smagajos valsts jauncelsmes gados allaž bija pratis iekārtoties tā, lai vienmēr atrastos varas pozīcijā. Ja sākumā uzņēmīgākie Jēča kaimiņi vēl mēģināja skaitīt partijas un organizācijas, caur kurām viņš pauda tautas balsi, tad vēlāk šādu nodomu bija spiesti atmest pat paši uzcītīgākie. Jēcis – runas vīrs bija mūžīgs kā saule pie debesīm, un viņa darbi vienādiņ lija pār jezupiešiem kā saules stariņi rītā un vakarā. Par mītiņa protokolētāju pieteicās sociķis Ļurbu Antons. Tā kā sociķi šajā laikā atradās opozīcijā, bet jezupieši bija patiesi demokrāti, šis gods arī tika Ļurbu ģimenes trešajam un jaunākajam dēlam. Jēcis par runātājiem mītiņā gratulēja savu brālēnu Modžu, sievas māsas māsīcu Kurmju Līzi un sev piederošā veikala pārzini Pēteri Brillīti.
Tā kā Jezupos ar kultūras gabaliem bija visai trūcīgi, tika nolemts izmantot svarīgo pasākumu, lai aicinātu kumēdiņu rādītājus no pašas galvaspilsētas. Kad ciemā paklīda vēsts, ka Ūpju Jēcis, izmantodams savus plašos sakarus pie tautas pārstāvētājiem Rīgā, sarunājis veselas septiņas primadonnas no kāda tur pazīstama teātera, iedzīvotāji bija ar mieru mest arī savu artavu tik vienreizējai būšanai.
Svētku dienā tautas namā ļaužu sanāca, ka ne akmenim nokrist. Pat paši jaunākie un vecākie, ģērbti atbilstošā svētku kārtā, tika nogādāti pasākuma norises vietā. Plīvoja karogi, vecais tautas nama patafons – tiesa, nedaudz burkšķēdams – atskaņoja patriotiskas dziesmas. Pētera Brillīša laulātā draudzene gandrīz par puscenu tirgoja pašbrūvētu alu un speķa pīrāgus. Tautas nama direktore, viņa arī Ūpju Jēča māsa un pagasta zemes komisijas priekšsēde, katru atnācēju sagaidīja ar mīļu smaidu un pašrocīgi aizvadīja uz viņam paredzēto vietu. No Rīgas melnā limuzīnā bija ieradies visiem labi pazīstamais deputāts Juris Rībinātājs ar savu palīgu, kas visur pavadīja viņu, stiepdams līdzi divus parastos mobilos tālruņus, vienu satelīttālruni un trīs lauka rācijas.
Mītiņš varēja sākties. Pēc nelielas Ūpju Jēča ievadrunas, kurā tas atzīmēja pēdējos ciema sasniegumus (paziņojumu un sludinājumu stenda uzstādīšana, tamborētāju pulciņa noorganizēšana un jauna ceļa izbūve uz ciema veikalu), uzstājās mazpulču aģitbrigāde un skautu koris. Pēdējo dziesmu «Ja ikviens…» dziedāja visi sanākušie kopā un ikviens. Tad vārds tika dots Pūču Modžam. Īsumā pakavējies pie šā brīža starptautiskajām aktualitātēm, viņš ķērās vērsim pie ragiem. Latvija – kā to uzsvērusi prezidente tālajā aizjūras zemē – esot pacēlusies līdz nebijušiem panākumu augstumiem: tā izaugusi par politiski stabilu valsti ar muskuļotām demokrātiskām insts… inste… (šajā vietā protokolists Ļurba no saviem papīriem pacēla dusmīgu acu pāri, bet Juris Rībinātājs sarauca pliko pieri divarpus dziļās rievās)… institūcijām un praksi, atjaunojusi plaukstošu tirgus ekonomiku un dziļi iecienījusi indivīda tiesības un brīvības. – Mūsu mērķis, – Modžs citēja prezidenti, – ir sniegt katram valsts iedzīvotājam vienlīdzīgas tiesības dot ieguldījumu pilsoniskai ideni… identitātei, kam ir kopēji mērķi un vērtības ar visu lielo Eiropu…
Diemžēl vēstures annālēs turpmākā šī neapšaubāmi nozīmīgā pasākuma norise netika ierakstīta, jo runātāja sejs piepeši tapa zils un viņš nespēja pateikt ne vārda. Muti dīvaini vaikstīdams, Modžs nozuda zāles durvīs ar ātrumu, kas bija visai pārsteidzošs viņa jau visai cienījamajam vecumam. Labāk neklājās arī pārējiem runātājiem. Kurmju Līze pēc jau zināmās vaikstīšanās, rokas piespiedusi pie vēdera, pat noģība. Pasākumu neglāba arī Juris Rībinātājs, jo viņu piemeklēja tieši tāda paša liga. Šajā vietā savu tālredzību un atjautību kārtējo reizi pierādīja svētku mītiņa organizētājs Ūpju Jēcis, kurš – taisnības labad tas jāpiemin – nebija baudījis Brillīša brūvēto miestiņu (kaut pats šādu rīkojumu bija devis). Jēcis saprata: oficiālā daļa steigšus jāklapē ciet, kamēr lielākā cieminieku daļa vēl nedrūzmējas pie divām tautas nama necilākajām telpām. Ar skubu uzlēcis uz skatuves, viņš sauca: – Un tagad laiks teāterim!
Jēcis nebija melojis – primadonnas tiešām bija septiņas un visas kā nolasītas. Bija jābrīnās, kur šīs tik ātri slavu guvušas, jo neba tām vairāk kā gadu divdesmit. Sarkaniem vaigiem, ogļu melniem matiem… Viss viņām bija savās vietās – gan še, gan tur… Tiesa, apģērbs gan tām trūcīgs, taču ko tāds lauku cilvēks zina, kas ir par maz un kas pilnīgi pietiekami.
Un tad nu lika arī vaļā! Runāt gan nerunāja, arī dzejas gabalus nelasīja, bet, tikko sāka skanēt jestra mūzika, kā tās lēca un kā meta kājas! Arvien augstāk un augstāk… Ak mīļais dievs! Veči ķēra pie sirds, sievas palika sārtas. Bet ciema tautas nama direktrise, arīdzan zemes komisijas priekšsēde, sprieda: cik augstu gan mūsdienu māksla ir uzlēkusi! Vienīgi tālas zemes redzējušais tautas kalps Juris Rībinātājs, kurš, tāpat kā vecs kareivis dodas atpakaļ uz ierakumiem arī pēc smaga ievainojuma, bija atgriezies savā postenī un zināja saukt augsto mākslu tās dzimtajā vārdā: «le cancan».
