Morāle izsenis valkājusi tādu drēbju kārtu, kādu tai pasūtījusi sabiedrība.
Morāle izsenis valkājusi tādu drēbju kārtu, kādu tai pasūtījusi sabiedrība. Tiesa, šajā apģērbā daudzas krāsas un detaļas tiek arī pārmantotas. Senajā Grieķijā par augstāko mīlestības izpausmi daži domātāji uzskatīja jūtas starp meistaru un viņa mācekli. Lieki piebilst, ka te kā viens, tā otrs domāti vīriešu dzimumam piederīgie. Tie, kam nav sveša sengrieķu mitoloģija, zinās par Zeva un viņa mīluļa Ganimēda attiecībām: Trojas valdnieka dēls ieguva nemirstību ne jau tāpēc, ka dieviem piegādāja ambroziju un nektāru… Platona «Dzīrēs», kur septiņi viesību dalībnieki pārspriež, kas tad ir Erots, tiek secināts, ka tā «netīrākā» mīla rodama attiecībās starp sievieti un vīrieti, bet mīlestības tīrradnis piedzīvojams kopā ar zēniem.
Vēl pirms desmit gadiem mūsu vidū nebija homoseksuālistu un kur nu vēl lezbiešu. Ja arī bija, tie paši nedaudzie indivīdi sēdēja aiz restēm (vai arī tika izmantoti «čekā» kā ziņu pienesēji). Līdz ar valsts brīvību citu minoritāšu skaitā mēs ieguvām arī seksuālās minoritātes. Šodien katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs divdzimumu attiecības nebūt neuzlūko kā normu. Seksuālās minoritātes iekaro savu vietu politikā, mākslā, biznesā, veido savus klubus un palīdz izsisties uz augšu sev līdzīgajiem.
Vērojot ap pedofilijas lietu savērptos sensāciju kalnus, nāk prātā kādas milētiešu kalpones rīcība: redzēdama, ka viņas saimnieks filosofs Taless ir nemitīgi nodarbināts ar zvaigžņu vērošanu debesjumā un tādēļ allaž staigā ar augšup vērstu skatu, viņa nolika tam ceļā akmeni tā, lai viņš pakluptu. Tādējādi kalpone norādīja filosofam, ka viņam būs pietiekami daudz laika pētīt to, kas ir mākoņos, kad būs aplūkojis to, kas ir zem kājām.
Skandāliem, kas ik palaikam satricina mūsu visnotaļ mietpilsonisko uz Eiropu ejošo sabiedrību, allaž ir bijis šāda akmens veidols. Un atkal – kā vienmēr šādos gadījumos – mūsu politikāņi uztraucas par to, kādi mēs izskatīsimies citu acīs. Bet kam rūp, kādi mēs patiesībā esam?
Amorālums, ar ko mūsu politiskā elite stājās laulībā jau drīz vien pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, šodien ieņem arvien prestižāku vietu sabiedrībā kopumā. Netikumīgi ir būt nabadzīgam. Nabags ir kā kroplis, kas ar savu «vainu» traucē «kārtīga» pilsoņa labsajūtu. Bet pedofilijas skandāls būtībā ir tikai viena no nabadzības sejām. Tiesa, viena no atbaidošākajām un tomēr viena no…
To simtu un tūkstošu bērnu, kas spiesti pārdod savu miesu un dvēseli, mājas ir Nabadzība. Visi viņi ir no turienes nākuši, un neviens no viņiem nezina, ko nozīmē dzīvot pilnvērtīgā ģimenē. Šādu ģimeņu Latvijā ar katru gadu paliek mazāk. Arī tāpēc, ka kopš Latvijas Republikas atjaunošanas tā nekad nav bijusi valsts prioritāte.
Ir jau arī vērā ņemams paraugs. Rietumnieciskās kārtības spēcīgākajā bastionā ASV ģimene kā Rietumu sabiedrības pamatinstitūcija līdz ar Monikas kleitu tika novilkta no goda pjedestāla. Amerikāņiem Bils nekļuva sliktāks tāpēc, ka spēris «vienu otru» sānsoli laulībā un pēcāk melojis savai tautai. Monika par saviem plikumiem saņēma miljonu dolāru, savukārt morāles plikumus aizsedza politiskais pragmatisms.
Bet topošā (kārtējā) parlamentārās izmeklēšanas komisija tepat Latvijā nenodarbosies ar nabadzības cēloņu noskaidrošanu, nemeklēs sen zudušos tikumus un morāles normas. Komisija acīmredzot izvērtēs, kādu vietu šodienas politikā ieņem pedofilija, cik liels kurai partijai sakars ar šo perversiju, cik plaši tā skārusi mūsu varas struktūras augšas un cik tālu šai lietai ļauts «iet». Valsts cilvēktiesību birojs uz pedofilijas viļņa muguras runā par lielākām tiesībām seksuālajām minoritātēm. Būšot īpaša programma šo tiesību iedzīvināšanai. Esot pēdējais laiks par to runāt. Kā aizsargāt bērnus no vardarbīgas seksuālās izmantošanas – šāda programma vēl gaida savus izstrādātājus.
Par «neapgāžamiem pierādījumiem» pedofilijas lietā jau tiek solīti 10 000 dolāru. Iespējams, ka tiks izsludināta Ministru kabineta gada balva labākajam pierādījumu sniedzējam. Tā, protams, būs krietni pieticīgāka nekā, teiksim, balva jauniešiem par izcilām sekmēm mācībās vai «mūža grants» 60 latu apmērā, ar ko šajās dienās valsts apveltīja savus izcilākos zinātniekus. Te nu vieta atliek tikai Hamleta vārdiem: šajā karaļvalstī viss ir sapuvis.
