Skolotāju iela – pirms simts gadiem būvēts baltvācu rajons, kas saglabājies kara postītajā pilsētā
Kaut arī šodien Otrā pasaules kara uguņu saudzētās Skolotāju ielas nosaukumu neattaisno tajā dzīvojošie, diezgan nešaubīgi var apgalvot, ka pirms gadiem simts tur adreses bija skolotājiem. Iesākumā gan nevis latviešu, bet vācu skolotājiem. Ielas galā taču atradās, visticamāk, 19. gadsimta beigās uzbūvētā vācu ģimnāzija, kuras ēkā tagad ir Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskola. Pirms nacistu rosinātās repatriācijas Jelgavā dzīvoja aptuveni seši tūkstoši vāciešu, arī Skolotāju ielas apkārtni senāk apdzīvojusi vācu minoritāte. Ielas iemītniece arhitekte Milda Priedniece, kas kopā ar vīru, agrāko pilsētas galveno arhitektu Voldemāru Priednieku, uz Jelgavu pārcēlās sešdesmito gadu sākumā, atceras, ka kādā vasarā vecās vācu ģimnāzijas ēka stipri degusi. Ugunsgrēks izcēlies remontdarbu laikā, bet pēc tā namu nācies kapitāli atjaunot. «Tas ir liels grēks, ka to neatjaunoja tādu, kāda bija, – no koka, ar skaistu mansardu,» uzskata vecā arhitekte, paskaidrojot, ka padomju laikā koka namus ne būvēt, ne atjaunot neļāva. Tādēļ tagad skolas ēkai ir dzelzsbetona pārsegums, kā arī apmūrētas sienas.
Emmai aizbraucot samaksāja
Milda Priedniece atceras, ka sešdesmitajos gados Skolotāju ielā bijusi vēl viena koka ēka, kas saukta par «Villu Emmu». «Taču nu vairs nav ne villas, ne arī Emmas,» smeldzīgi pasmaida kundze. Ar baltvāciešu pēctečiem Priednieku ģimenei iznāca darīšanas deviņdesmito gadu sākumā, kad vecie īpašnieki atguva savus namus. Vācijā atradušies pēcteči, kas centās atdabūt senču mantu. Taču tad atklājās, ka Kārļa Ulmaņa valdība tālredzīgi, repatriantiem aizbraucot, bija par īpašumu jau samaksājusi.
Raksturojot Skolotāju ielas apkaimi, Milda Priedniece priecājas, ka brīvdienās tā ir patīkami klusa. Darbdienās gan sabraucot 20 – 30 automašīnu, jo pie krustojuma ar Dambja ielu ir padsmit iestāžu un biroju, sākot ar Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiāli, beidzot ar kādu datorfirmu, kas Priedniekiem kaimiņos ievākusies tikai pirms nedēļas. Arī Priednieku mājā ir iekārtots arhitektu birojs.
Nevēlas atgādināt par traģisko
Pirms dažiem gadiem pie 13 dzīvokļu mājas Skolotāju ielā 11 politiski represēto apvienība «Staburadze» rosināja pielikt plāksni, kas vēstītu, ka tur pēc kara atradusies vietējā «čeka». Vecais jelgavnieks Aldis Hartmanis zina stāstīt, ka pirmajos pēckara gados šajā ēkā cilvēki tika pratināti un pat spīdzināti. No šīs mājas daudziem sācies moku ceļš. Saistībā ar «Staburadzes» ierosinājumu sasaukta mājas iedzīvotāju sapulce, tomēr nolemts, ka tādu plāksni tur tomēr nevajag. «Es vienīgais nebiju pret,» saka 1952. gadā dzimušais nama iedzīvotājs Aleksandrs, kura vectēva brālis komunistu represijās ticis apcietināts un tad Pleskavā nobendēts. No bērnības Aleksandrs atceras, ka vecmāmiņa Jelgavas krieviete nekad neesot teikusi Ļeņina iela, bet gan – Lielā iela. Pēc tam, kad «čeka» no Skolotāju ielas 11. nama izvācās, vairāki dzīvokļi tās darbiniekiem tomēr palika. Aleksandrs atceras kaimiņa «izstrebiķeļu» bataljona komandiera Smirnova dažus atklātības brīžus. «Vēlāk viņu brūte nosita,» piebilst pusmūža vīrs.
Šķīrās ar troksni
Padomju laikā šajā mājā dzīvojuši arī kara komisariāta virsnieki, kuru dienesta vieta atradās pretējā ēkā Mazajā ceļā 3, kur tagad bāzējas Pašvaldības policija. Kaimiņi Aleksandram nokārtojuši, ka obligātajā karadienestā puisim nācās dienēt nevis tūkstošiem kilometru tālumā Sahalīnā vai Vidusāzijā, kur padomju laikā nereti aizsūtīja Latvijas puišus, bet gan piecus kilometrus no mājām Svētē, kur atradās sakarnieku vienība. «Krievu laikos» divas reizes gadā – pavasarī un rudenī –, kad notika iesaukums obligātajā dienestā, Skolotāju ielas galā bijis diezgan trokšņaini. Par baltvāciešu būvēto koka divstāvu māju Aleksandrs saka – tā vēl aizvien ir silta un dzīvošanai patīkama. «Koka daļas saglabājušās nevainojami. Droši vien pareizā laikā koki cirsti,» piebilst jelgavnieks.
Hercoga Jēkaba kanāla malā
Ar savu 1905. gadā būvēto māju un vietējās nozīmes koka arhitektūras pieminekli Skolotāju ielā 2 apmierinātas ir kafejnīcas «Promenāde» īpašnieces Biruta Nudiņa un viņas meita Iveta Mitrofanova. Māte 1992. gadā dibinātā uzņēmuma vadības grožus jau nodevusi meitai, taču, kad darba ir vairāk, strādā abas. Birutai Nudiņai ir bagāta pieredze sabiedriskajā ēdināšanā. «Padomju laikos cilvēki kafejnīcas apmeklēja biežāk. Jaunieši – «Dzirksteli», mierīgākie – «Jurāti» un visvisādi, no tādiem, kas grib kauties, līdz solīdiem, – restorānu «Lielupe». Pie ārdurvīm pat rindās stāvēja!» atceroties pasmaida Birutas kundze. Tagad, kad vakaros jaunieši vairāk iet uz nakts klubiem, «Promenāde» apkalpo viesus, kuri piesaka dažādu godu mielastus. Turklāt kafejnīca prāvam bariņam jelgavnieku gatavo pusdienu piedāvājumu.
Dibinot savu uzņēmumu, Biruta Nudiņa kopā ar vīru ilgi lauzījuši galvu, kā to nosaukt. Iztēlojoties, kā šajā vietā bija pirms gadiem simts, kad Skolotāju ielai garām plūda Hercoga Jēkaba kanāls, kafejnīca tika nosaukta par «Promenādi». «Droši vien vācu madāmas smalkās drēbēs gāja gar šo kanālu – tātad pa promenādi,» saka ēdināšanas uzņēmuma saimniece.
Mūsdienās vasarā pilsētas centrā ielas ātri sakarst. Taču Skolotāju ielā, kas ir tikai pārsimt metru no Lielās ielas, zem lielajiem kokiem ir mierīgi un patīkami. Kafejnīcas apmeklētāji mums ir teikuši, ka te ir ļoti laba aura. Atbildu – tas nav atkarīgs no mums, bet gan apkārtnes,» Biruta Nudiņa nenožēlo sava ģimenes uzņēmuma vietas izvēli Skolotāju ielā.
Simt tūkstoš «jā»
Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļas arhīva pārzinei Silvijai Valterei Skolotāju ielā 5 mājas otrajā stāvā 21 gadu atradās darbavieta, līdz 1999. gadā iestāde pārcēlās uz Svētes ielu. Šis Skolotāju ielas nams, kas apmēram pirms simts gadiem būvēts kā dzīvojamā ēka, daudziem jelgavniekiem un viņu radiem saistās ar kāzām, jauna kopīga dzīves ceļa iešanu, jo padomju laikā baznīcās laulāja reti, jo tas draudēja ar represijām darbā. Dzimtsarakstu nodaļa Skolotāju ielā atradusies no sešdesmito gadu sākuma. Rēķinot iznāk, ka šajā mājā liktenīgo jāvārdu varētu būt teikuši 90, varbūt pat 100 tūkstoši jaunlaulāto, jo padomju gados Jelgavā laulāja ap 800 – 900 pāru gadā. Ceremonijas ilggadējās iestādes vadītājas Ārijas Matisones izpildījumā un Mendelsona kāzu marša pavadījumā ilgušas piecpadsmit minūtes, bet mūsdienās Jelgavā vienam pārim atvēl aptuveni pusstundu. Krievu valodā ceremonija notikusi mazliet biežāk nekā latviski, jo septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados pilsētā bija diezgan daudz okupācijas armijas daļu ar vīriešiem precību vecumā. Atmodas laikā jaunlaulātajiem bijusi mode braukt laulāties izpušķotos zirga ratos.
Silvija Valtere piebilst, ka no pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas bijusi iestaigāta taciņa uz ilgu laiku Ivara Stankeviča vadīto apbedīšanas biroju, kas arī atradās Skolotāju ielā. Astoņdesmito gadu beigās pavisam maz pietrūcis, lai Dzimtsarakstu nodaļa pārceltos uz jauno laulību namu Jāņa Asara ielā, tam jau bijušas pasūtītas marmora kāpnes. Taču pārmaiņu laikā ēka palika nepabeigta, bet tagad tajā mājo Vasarsvētku draudze. ◆
