Skaitļi, kas neatstāj vienaldzīgu. Tā, atklājot Jelgavā trešo Latvijā policijas mācību klasi, Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis raksturoja ceļa satiksmes negadījumu baiso statistiku.
Šā gada trīs mēnešos, kā pirmās palīdzības kursos šoferīšiem savulaik definēja Anda Zvīgule, «debesīs uzbraukuši» 45 cilvēki, kas ir teju uz pusi vairāk nekā pērn. Dažādus ievainojumus, sākot no sīkām brūcēm līdz lauztiem kauliem un plēstām miesām, guvis 781. Pagājušā gada pirmajā pusē līdzīgās sāpēs un nelaimēs bija nokļuvuši 736 satiksmes dalībnieki, liecina Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati. Ja tā turpināsies, bail pat iedomāties, cik zem skaitļiem paslēpušos dzīvību ceļa nāves rats samals visa gada laikā. Pērn sabraukti 179 mūsu cilvēki. Varam paši rēķināt, cik reižu vairāk nekā Zolitūdes «Maxima» drupās. Cits trulas neapdomības dēļ. Cits tikai tāpēc, ka gadījās nepareizā vietā nepareizā laikā. Noteikums, ka «katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs prasības», aizgājis pa pieskari ar visām tiesībām, cerībām un paļāvību.
Ja vien nav iejaukušies kādi dabas spēki, lielākoties tomēr tas ir elementāras atbildības trūkums, kas nogalina vadītājus, pasažierus un gājējus. Piekrītu, ka tā sākas jau agrā vecumā, kad mazais ķipars, pieķēries vecākiem pie rokas, pirmo reizi šķērso brauktuvi vai iesēžas automašīnā. Gluži kā sūklis viņš ar «muguras smadzenēm» tver pieaugušo rīcības modeli. Tāpēc, lai domājam, ko darām, kad neizskaidrojama steiga uz ietves dzen pāri, degot sarkanajam signālam, vai piesprādzēšanās tiek uzskatīta par kārtējo kāda izdomāto muļķīgo prasību, kuru ir pat stilīgi ignorēt. Tāpat kā nemitīgo atgādinājumu nesēsties pie stūres reibumā un nepārsniegt ātrumu, uzspļaujot visiem fizikas likumiem. ◆
