Sadarbībā ar laikrakstu «Diena» biedrība «Go Beyond» organizēja skolēnu radošo darbu konkursu «Jaunieši un atkarības». Ne visi dalībnieki iekļuva to trīs darbu vidū katrā klašu grupā, kas iegūs balvas, tomēr arī no Zemgales ir vairāki ļoti labi darbi, kas tika «top» 10 katrā klašu grupā (6. – 9. un 10. – 12. klase).
Šī nebūs kārtējā eseja vai stāsts, cik kaitīgs ir alkohols, cik kaitīgas ir narkotiskās vielas vai cik mēs zaudējam, stundas pavadot pie datora ekrāniem un neko dižu no tā neiegūstot. Tā nebūs kārtējā lekcija, kuru ikkatrs ir piedzīvojis skolas solā. Tas nebūs kārtējais sauklis interneta vietnē kādā portālā par legālajām narkotikām. Tas būs stāsts par meiteni/zēnu (varat iedomāties vienalga, kuru gribat), kas bija izvēlēs priekšā.
Ir divu veidu jauniešu grupas. Tādi, kas dzīvo pēc principa «Es dzīvoju vienreiz, kāpēc ne?», un tādi kā es – «Es dzīvoju vienreiz, taču vēlos dzīvot ilgāk un izbaudīt dzīves brīnišķīgumu.» Nevaru teikt, ka nāku no sirsnīgas, mīlošas ģimenes. Esmu uzaudzis ar abiem vecākiem, kuri savu dzīvi un laiku ziedoja darbam, dažkārt pat likās, ka vecāki aizmirsuši, ka es viņiem esmu. Protams, es novērtēju to, ka viņi centās man iedod visu, kas bija nepieciešams pusaudža gados. Jaunākās «Nike» botas vai tikko modē parādījušās apspīlētās džinsa bikses. Taču vienmēr man kaut kā pietrūka. Man pietrūka uzmanības un nodarbošanos.
Es centos piepildīt savu ikdienu, pavadot laiku ar citiem jauniešiem. Negribu slēpt, ka esmu pabijis vairākās kompānijās. Es melošu, ja teikšu, ka tā saucamie «mani draugi» nepīpēja vai nelietoja alkoholiskos dzērienus. Es to visu redzēju, to visu sajutu un ar nožēlu varu teikt, ka pat esmu pamēģinājis, bet ar katru dienu, ko pavadīju ar viņiem, sapratu, ka tas mani nemaz neinteresē. Proti, es rēķinājos, ka tie cilvēki uzskatīs mani par gļēvuli vai, kā mūsdienās dēvē, «mīksto». Es pateicu sev un viņiem – viss, man pietiek, es aizeju.
Es arī aizgāju. Dienas pavadīju pie datora, meklējot savu laimi. No rīta līdz vakaram mana dvēsele piederēja jaunākajai GTA spēlei. Es pat nepamanīju, kā paiet dienas, cik ātri paiet laiks, nepamanīju, ka skolā manas atzīmes kļuvušas ļoti zemas. Kārtējo reizi klikšķinot uz dažādām mājas lapām, es pamanīju rakstu par kādu grāmatu, kas bija viena no top grāmatām pasaulē. Tā ieinteresēja, un nākamajā dienā devos nopirkt šo brīnumu, kuru cilvēki sauca par grāmatu. Agrāk es nepievērsu uzmanību, pat nevarēju saprast tos, kas skolas starpbrīžus pavada ar degunu grāmatā, taču ar laiku es kļuvu tāds pats. Gada laikā izlasīju vairāk nekā desmit grāmatu. Manas atzīmes paaugstinājās, arī citiem jauniešiem es biju kļuvis interesants, mums bija, par ko parunāt, sākot ar skolas lietām un beidzot ar to, kas notiek pasaulē, ekonomikā un politikā. Man parādījies viedoklis.
Agrāk likās, ka man iet grūti, bet tagad varu teikt, ka man bija viens no vieglākajiem ceļiem dzīvē, jo es izdarīju pareizo izvēli. Taču tas nav viss. Ar laiku man izveidojās īstais draugu loks, kur man nekas nebija jāpierāda un es varēju būt es pats. Tajā parādījās draugs, kurš ir viens no Latvijas izlases sportistiem. Pateicoties viņam, es sapratu, kas ir gribasspēks, par spīti viedokļiem un traumām. Tagad viņš ir viens no Latvijas pretendentiem dalībai olimpiskajās spēlēs 2016. gadā.
Es esmu 12. klases skolnieks, kas savu ikdienu pavada, gatavojoties eksāmeniem. Esmu izvēlējies, kur studēšu nākamajā gadā. Pateicoties jaunajiem draugiem, es sāku nodarboties ar snovbordu, katru dienu cenšos vingrot un attīstīt savu fizisko stāvokli. Es nebeidzu lasīt grāmatas, pat sāku lasīt citās valodās.
Savu stāstu varētu turpināt ilgi, taču tā mērķis bija aicināt pusaudžus izvēlēties īsto ceļu. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kad ir tik daudz iespēju sevi parādīt vai attīstīt. Kāpēc laiks būtu jāiznieko nevajadzīgām darbībām? Ir jāpaskatās apkārt, kaut vai vietā, kur jūs dzīvojat.
Es arī kādreiz biju izvēles priekšā – doties nezināmajā vai atkārtot sākumā minēto portāla rakstu par jauniešiem, kas iet legālo narkotiku dzīves ceļu. Izlasiet vēlreiz manu rakstu un padomājiet!
Dzīve ir lieliska! ◆
