Lai izpatiktu pircēju gaumei, nedrīkst žēlot sieru un piedevas, panākumus skaidro SIA «Picu darbnīca» šefs Renārs Ronis
«Nelaižam caur speciālo rulli, bet mīcām ar rokām,» acumirklī no mīklas pikuča uzburot plakanu un apaļu picas pamatni un vairākas reizes uzlidinot to gaisā, stāsta «Picu darbnīcas» izveidotājs. «Mums nav noslēgtu virtuvju, bet picas top klientu acu priekšā,» viņš akcentē savā uzņēmumā nerakstīto likumu nodrošināt «čomisku» apkalpošanu, lai picas tīkotāji justos kā draugu lokā vai pat mājās. Tāpēc picu ēdējiem nav jāmulst, ja pēkšņi otrpus letei atskan familiārais «tu». Par mārketingu «Picu darbnīcā» atbild Renāra sieva Zane Rone. «Man vienam sāka pietrūkt laika, tāpēc aicināju darbā sievu. Sastrādājamies ļoti labi, jo protam nošķirt darbu no laika ģimenei. Tā kā šis ir ģimenes uzņēmums, jūtamies nevis kā darba devējs un darbinieki, bet kā ģimene vai labi draugi. Tā ir vieglāk strādāt, turklāt kvalitāte pozitīvā gaisotnē tikai aug. Pat ļoti sliktos laika apstākļos mums vienmēr ir pircēji, jo mums ir draugi un draugu draugi, kuri cits citam iesaka. Tā veidojās šī picērija un atnāca pirmie klienti.»
Pārmācīt grūtāk nekā iemācīt
Klasiska izmēra picas 30 centimetru diametrā sagatavošanai nav nepieciešams vairāk par divām minūtēm, vēl pēc astoņām pica ir gatava ēšanai. To klients saņem karstu, jo picu «uzkrājumi» netiekot veidoti. «Citās picērijas tik daudz siera liek uz picām 50 centimetru diametrā,» R.Ronis stāsta, ka bagātīgais piedevu kārtojums un lielais siera daudzums, kas vainagojas barojošā picā, ir viņa panākumu āķis. Uz tā uzķērušies picu kārotāji ne tikai Jelgavā, kur ierīkotā «Picu darbnīca» bija pioniere R.Roņa biznesā. Viņš picērijas atvēris arī Rīgā, Bauskā, un kopš marta picas smarža virmo arī Olainē.
Pirms trim gadiem uz vietas picas Jelgavas picērijā baudīt nevarēja – tās cepa vienā nelielā telpā, bet tagad picērija tikusi arī pie viesu zāles namā Rīgas ielā 1. 2012. gadā durvis vēra picērija Rīgā, drīz pēc tam R.Roņa dzimtajā Bauskā. «Sanācis katru gadu atvērt pa vienai picērijai,» skaita jaunais uzņēmējs, kurš ir uzņēmuma īpašnieks, vadītājs un bieži arī picas cepējs vienā personā. Tā kā bizness ieskrējies necerēti veiksmīgi, R.Ronis sācis piedāvāt uzņēmumu franšīzē, un ar «Picu darbnīcas» zīmolu, līdzīgu picērijas iekārtojumu un identiskām receptēm strādā sadarbības uzņēmējs Olainē. Tuvāko mēnešu laikā «Picu darbnīcas» saimnieks iecerējis atvērt vēl divas picērijas galvaspilsētā, Pārdaugavā, pēcāk izvērst darbību Zemgalē, atverot picēriju Dobelē, bet vēl tālāki plāni iestiepjas Kurzemē. Galvenais mērķis – palielināt picēriju tīklu. «Nākamie divi gadi būs visgrūtākie, šajā laikā mums jāatver vismaz piecas picērijas. Ceru nākotnē mainīt pārvaldības struktūru, jo man vienam jau sāk kļūt grūti. Nedēļā dienu par maz, lai ar katru darbinieku izdotos aprunāties,» nopūšas R.Ronis.
Pašlaik «Picu darbnīcā» strādā aptuveni 30 cilvēku, no kuriem septiņi Jelgavā. Labus picu cepējus varot atrast, bet dažkārt, kā secinājis R.Ronis, «pārmācīt ir grūtāk nekā iemācīt». Kadru mainība uzņēmumā ir neliela, daži darbinieki strādā kopš pirmajām picērijas dienām. Pats Renārs cept picu iemācījies no nulles, tāpēc uzskata, ka to spēj ikviens.
Jelgavā bez sastrēgumiem
R.Ronis sācis vien ar ietaupījumiem. Tā kā bizness uzbūvēts bez kredītiem, attīstību neapgrūtina maksājumi. Vairākus gadus nostrādājis par analītiķi Latvijas Bankā, R.Ronis apjautis, ka viņu saista saskarsme «ar cilvēkiem, nevis ar datoru un skaitļiem». Viņš pieļauj, ka agrākā pieredze kredītinspektora amatā dažādās komercbankās, pašam izvērtējot biznesa plānus, nākusi talkā, lai samanītu savas iespējas. «No sākuma negribējās Rīgā, pats esmu no Zemgales, tagad dzīvoju salīdzinoši netālu – Mārupē, tāpēc lēmu par labu Jelgavai. Telpas bija lētākas un picu piegāde ērtāka – bez Rīgas nenormālajiem sastrēgumiem,» atminas R.Ronis.
Aizgājis no darba bankā, viņš jau bija izlēmis, ka vēlas ēdināšanas biznesu. Apsvēris iespēju veidot kebabu ēstuvi, tomēr nosliecies par labi picai. Tad divus mēnešus pētījis gatavošanas tehnoloģiju, trenējies un eksperimentējis vēl klientiem neatvērtajā picērijā Jelgavā, mainot sastāvdaļas un proporcijas, tā nonākot līdz «Picu darbnīcas» klāstam, kas tagad izaudzis līdz 25 picas veidiem. Pirmās prasmes picas gatavošanā ierādījis paziņa. «Gribēju, lai mīkla būtu mazliet kraukšķīga, viegli kustu mutē. Strādāju, līdz nonācu līdz tam, ka varu pārdot picu, kas garšo pašam».
Amerikāņu, nevis tradicionālā itāļu
Ātro uzkodu piedāvājums var šķist pārsātināts, bet «ar kvalitāti, apkalpošanu, konkurētspējīgu cenu» iespējams iespraukties starp ātrās ēdināšanas restorānu un citu konkurējošu ēstuvju ķēdēm, skaidro R.Ronis. «Jelgavā atrodamies starp divām «Čili picām». Kad pāri ielai atvērās «McDonald’s», mūsu apgrozījums pat nenoraustījās. Daudzi uzskata, ka picas ir neveselīgas, bet es tam nepiekrītu. Ja mīklu taisi pats un dabisku, bet picas mērci negatavo no tomātu pastas, kurā ir visādi pulveri un kancerogēnās vielas, bet pats vāri no tomātiem un garšvielām, kas picā neveselīgs?» Kā skaidro «Picu darbnīcas» saimnieks, Latvijas dārzeņi esot pieejami ierobežoti un tikai sezonāli, turklāt uzglabāšanas termiņi ir slikti, tāpēc tos lielākoties piegādā no Nīderlandes lielražotājiem.
«Picu darbnīcā» radītās picas ar to dzimteni Itāliju vieno tikai nosaukums. Tās gatavo pēc amerikāņu tradīcijas – vairāk siera un piedevu. «Tieši tas latviešiem patīk, jo kā ziemeļniekiem sātīgi paēst mums vienmēr bijis aktuāli. Itālijā picas ir plānākas un mazāk barojošas, un kā gan citādi, ja itāļiem raksturīga ilgā sēdēšana pie galda nepārēdoties. Tāpēc orientējos uz šejienes tirgus prasībām, nevis itāļu tradicionālo picu.»
Neapoliešu pica atzīta kā daļa no Eiropas pārtikas mantojuma, tāpat kā latviešu salināto rudzu rupjmaize. Renārs dzirdējis, ka ar laiku varētu sekot itāļu rosināti ierobežojumi vārda «pica» izmantošanā izstrādājumiem, kam nav pievienotas Itālijai tradicionālās piedevas. «Daļa mūsu picu atbilst, bet citas ir improvizācija par tēmu. Itāļi to gribētu kā picu dzimtene, bet es tam īsti neticu,» smejas R.Ronis.
Privāta pica Rēdliham
Renārs stingri apņēmies neekonomēt, samazinot piedevu apjomu, «kas ir bijis viens no galvenajiem nosacījumiem, kāpēc triju gadu laikā apgrozījumā esam tikai auguši». Ne tikai Jelgavas, bet arī pārējās līdz šim atvērtās picērijas piedzīvo izaugsmi, lepojas uzņēmējs.
Starp picu nosaukumiem atrodama pica «Ozo», kas nosaukumu ieguvusi, pateicoties sadarbībai ar Ozolnieku ledus halli. Savukārt «Miķeļa īpašā» tikusi pie vārda kā veltījums hokeja uzbrucējam Miķelim Rēdliham, kurš bijis regulārs picērijas klients un pieprasījis picu ar salami, šķiņķi un barbekjū mērci, savukārt «Fiksītis» nodēvēts par godu ceptuves darbiniekam, kurš iecienījis vieglo un ātro velosipēdu.
Pirms diviem gadiem uzņēmums strādājis ar 112 445 latu (159 995 eiro) apgrozījumu un 34 734 latu (49 422 eiro) zaudējumiem. Kā skaidro R.Ronis, «ļoti daudz ieguldījām attīstībā, jo no vienas būtībā puspicērijas izveidojušās četras picērijas, tāpēc tehniski uzrādās zaudējumi. Kamēr varu atļauties, jāinvestē attīstībā, tā veidojot tirgu. Citu attīstības ceļu neredzu». Pērn bizness uzgājis uz peļņas taciņas, turklāt audzis arī apgrozījums. ◆
