Mežsaimniecības fakultāti es beidzu, kā mēdz sacīt, bez problēmām. Hā! Cik tur tā darba, ja man pirms iestāšanās akadēmijā tehnikuma beigšanas diploms jau gulēja kabatā un trīs gadus biju nostrādājis par kokmateriālu brāķeri attālā Vidzemes mežrūpniecībā. Tā piecus gadus studēju – ko lika, to darīju, ko ieskaitēs un eksāmenos prasīja, to atbildēju un pēc diploma aizstāvēšanas biju kļuvis gandrīz vai teicamnieks.
Pienāca nākamo darbavietu sadales diena. Ministrijas kadru daļas priekšnieks sauca jaunos speciālistus pa vienam pie sevis, piedāvādams augstākus un zemākus posteņus mežu pārvaldes sistēmā – vairāk gan Alūksnes, Gulbenes un Žīguru pusē.
Pienāca arī mana kārta. Biju jauns, neprecējies, un man bija gluži vienalga, kur piespraust pie sienas jauno mežsaimniecības inženiera diplomu.
«Tā, tā… Ivars,» kadrinieks, papīrus šķirstīdams, burkšķēja. «Skaties tikai – sekmes labas un prakse arī ir. Tad jau būs jāliek par mežzini.»
Brālīši baltie! To nu gan nebiju cerējis. Kursabiedriem, kuri vairums nebija dumjāki par mani, piedāvāja kļūt tikai par mežsargiem, ja nu kādam retajam par mežziņa palīgu – tur viņiem pēc toreizējās kadru politikas bija jādirn vismaz gadus trīs –, bet man uzreiz mežkunga vieta – gluži kā dzimumdienas kūka. Te nu nebija ko gudrot! Veicīgi parakstījos norīkojumu lapā un izgāju no kabineta, starodams kā jauns mēness.
Sakravāju mežniecības automašīnā savu pieticīgo vecpuiša iedzīvi un pārcēlos uz jauno dzīvokli. Sāku strādāt. Līdzšinējais mežzinis, pensijas laiku gaidīdams, mežniecību gan bija nedaudz nolaidis, taču mežsargu un strādnieku kolektīvs bija darbspējīgs. Tādi vīri man patika. Tolaik naudas netrūka: izremontēju mežniecības kantori, noorganizēju mežcirtējiem siltu pusdienu pievešanu darba vietās, pavasarī kopīgiem spēkiem apkopām mežniecības apkārtni, vārdu sakot, darbi gāja no rokas.
Rudenī, atzīmējot Meža darbinieku dienu, man pasniedza Goda rakstu. Pēc nedēļas šo notikumu atzīmējām mežniecībā. Vīri, medījuma gaļas kotletes un visādus šmorējumus saēdušies un vietējā meistara brūvēto alu iebaudījuši, pa kārtai nāca man klāt, sita uz pleca un teica: «Mežkungs, tu esi viens zelta vīrs!»
Eh, ko nu tur – zelta, nezelta, neba jau sevis dēļ plēsos un draudzējos ar kaimiņu kolhoza priekšniekiem, gan degvielu, gan tehnikai rezerves daļas gādādams – gribējās, lai vīriem būtu labāk, lai viņi vairāk nopelnītu. Sentimentāls neesmu, taču toreiz tāds siltumiņš iekšās nokņudēja gan. Izrādījās, ziņas par manu veiksmīgo darbošanos bija nonākušas arī līdz rajona partijas komitejai. Un turienes sekretārs zvanījis uz mežrūpniecības saimniecību – vai esot domāts par manis uzņemšanu partijā.
Jā, par to vietējais partijas boss bija domājis gan, taču ne jau nu manu labo ražošanas sasniegumu dēļ. Tolaik jebkuras ražošanas nozares partijas organizācijā bija noteikta stingra proporcija starp strādniekiem un inženiertehnisko personālu jeb inteliģenci. Manā mežrūpniecībā vēlmi iestāties partijā jau krietni pasen bija izteicis kāds koku atzarotājs, un, lai uzņemtu viņu, vispirms strādnieku priekšpulkā vajadzēja iedabūt mani, citādi proporcija tiktu izjaukta. Tā nu boss kādā dienā izsauca uz pārrunām.
Mana dzimtā puse ir dziļš Latgales nostūris, kurā gan vietējie, gan retās reizēs iebraukušie «centra» zinātniskā ateisma sludinātāji visai nesekmīgi cīnījās pret ļautiņos jau no bērnu dienām ieaudzināto reliģisko pārliecību. Īsteni ticīgie bija arī mana māmuļa un tēvs. Vecāku ietekmē līdz šim biju veiksmīgi izvairījies no iestāšanās pionieros un komjaunatnē. Un tagad – partijā! Māti dziļi cienīdams, es taču viņai nevarēju teikt, ka stāšos, viņasprāt, tajā antikristu perēklī – to pat iedomāties nespēju.
Taču bija kāds blakusapstāklis, un to partijas boss centās veiksmīgi izmantot. Lieta tāda, ka es jau kopš bērnības sirgu ar tuvredzību un biju spiests nēsāt stipras brilles ar bieziem un ieliektiem stikliem, kas manu seju vērta līdzīgu multiplikāciju filmu marsiešiem. Tad nu partijnieks reizē ar partijas biedra kandidāta apliecību piesolīja man sagādāt ārzemēs ražotas kontaktlēcas, kas tajos gados bija briesmīgs retums. Izraisījās hamletisks jautājums: arī turpmāk staigāt pa pasauli kā spokam vai gluži par baltu velti tikt pie visai noderīgā deficīta. Es izlūdzos nedēļu pārdomām.
Taču nedēļu nemaz nevajadzēja. Kārdinājums bija lielāks nekā pēc ābola paradīzes dārzā, un pārdomas beidzās par labu partijai. Galu galā – sarkanā grāmatiņa manā dzīvē neko neizmainīs un mātei par šo grēka darbu pret Dievu es taču varēju nestāstīt.
Partijnieks, gods kam gods, savu solījumu izpildīja, un tajā dienā, kad par manu uzņemšanu partijas biedru kandidātos tika nobalsots lielā vienprātībā, es taisnā ceļā devos uz rajona poliklīniku. No turienes pēc neilga laika iznācu bez gadu gaitā apnikušajām un neērtajām brillēm.
Mežniecības ceļa galā izkāpu no autobusa. Ceļš bija nesen remontēts, un granti buldozers vēl nebija izlīdzinājis. Meklēdams, kur labāk spert soli, paskatījos uz leju. Ticiet vai ne, bet pirmoreiz mūžā ieraudzīju, ka uz ceļa ir ne tikai lieli akmeņi, bet arī sīki grants bumbulīši.
* * *
P.S. Šā stāsta varonis ir mežsaimniecības inženieris Ivars Kleinbergs, tagad gan, spriežot pēc nesen saņemtās vizītkartes, Rīgas Namu apsaimniekošanas nodaļas galvenais speciālists. Dīvainas ir tās mežinieku darba gaitas… ◆
