Diezin vai tūkstoš studentu protesti pret solīto augstākās izglītības reformu bija tā tālu skanošā tautas balss, kādu droši vien dzirdēsim akcijās 1. oktobrī pensiju reformas sakarā.
Diezin vai tūkstoš studentu protesti pret solīto augstākās izglītības reformu bija tā tālu skanošā tautas balss, kādu droši vien dzirdēsim akcijās 1. oktobrī pensiju reformas sakarā. Tas, ka referendums par pensijām tautai esot vajadzīgs kā ēst, sen ieskandināts Saeimā, no kurienes rupori to daudzina tālu. Turpretim ceturtdien, kā stāsta, neskaitot premjeru, studentu pūlī deputāti tik daži un tāpat vien vīdējuši. Laikam jau tādēļ, ka izglītībā reformu vietā šogad būšot diskusijas, kā satrauktos prātus mierina reformu iniciatori. Un mierina arī paši sevi, jo Tautas partijas lolotos sapņus koalīcijas partneri šoreiz neņem par pilnu, kas, protams, nenozīmē, ka tie būtu izsapņoti.
Maksas augstākās izglītības ieviešana, starp citu, būtu tikpat referenduma vērts temats, cik sociālā budžeta glābšanas kampaņas, kas pārlieku atkarīgas no valsts finansu mudžekļiem un par ko reizēm tumšs gar acīm metas pat dažam likuma sargam, kur nu vēl vienkāršam ļautiņam.
Tikmēr runas par maksas izglītības ieviešanu sākušās asos toņos un var beigties tā, ka turpmāk neviens augstskolās nemācīsies, tā teikt, par pliku velti, bet tikai skološanās beigās kādai daļai iznāks par velti, kā vēsta paši reformatori. Pat muļķim skaidrs, ka vairumam censoņu maksāt par studiju programmu nav pa kabatai, tādēļ naudu kaut kā došot valsts, bet tas, vai kredīti būs, vai nebūs jāatdod, atkarīgs no tā, vai studijas (arī kaut kā valstiski) tiks atzītas par jēdzīgām.
Atziņa, ka pašreizējā augstākās izglītības sistēma izglītības produktus vairāk atražo, nevis pilnveido, jau būtu gana vieda. Nabadzība un konkurences trūkums kā studentiem, tā profesoriem nosaka vēdera tiesu un vilina akadēmiski simulēt. Nekā tamlīdzīga nebūšot jaunajā sistēmā, kur līdzīgi brīvā tirgus apstākļiem piedāvājums un pieprasījums akadēmiskuma kvalitātes regulēšot automātiski. Taču dīvaini, ka mūsu valsts, nebūdama vienpatis postkomunisma saimē, kur izglītība gan deklarēta kā prioritāte, bet šajā jomā strādājošie saņem niecīgu atalgojumu, nerunājot nemaz par kaut cik valstisku politiku zinātnes integrācijai sabiedrībā, pie šādām atziņām nonākusi pirmā. Tomēr nekā savāda tur nav, tikai ierastā orientācija ar galopu Eiropā sevi piesaka stilā.
Nudien jābūt pašpārliecinātībai, lai Eiropas Savienības valstīm saistošu izglītības politiku pie mums uzdotu par normu. Jo par maksas izglītību galu galā runā ne jau TP absurdi populistiskais vienlīdzības princips studiju iespējās, pat ne pašsaprotamā nepieciešamība paaugstināt pedagogu algas un vispār optimizēt augstskolu tīklu, bet gan – paredzētās kredītu garantijas un norēķināšanās mehānisms.
Var jau teikt, ka tās ir tikai idejas, bet, ja tās tiek laistas tautā ar plašu vērienu, tad par iepriekšminētajiem faktoriem runasvīriem būtu jāizsakās sakarīgāk. Tā, piemēram, par kredītu apjomu un pasūtītāju skaitu apoloģēti līdz aplēsēm vēl neesot tikuši, bet atziņās par to, kam un cik lielā mērā kroņa artavas būs jāatdod, viedumā pats sevi pārspēj galvenais ideologs un premjera padomnieks izglītības jautājumos Karnītis. Vajagot tikai reformu ieviest, un Izglītības ministrijai nebūs kur sprukt: ekskluzīvo studiju programmu saraksts būs vien «jāuzcep».
Vienalga, kā tiks rēķināts, arī ja neuzmāksies kārtējā krīze, nav cerību, ka pēc gada vai diviem būs izslimots hroniskais konta deficīts un sociālās apdrošināšanas sistēma būs kaut kas neatgriezenisks, ka būs valsts un ārvalstu kapitāla investīcijas, lai cits pēc cita nebankrotētu zemnieki un nenīkuļotu veselas nozares. Tādēļ nav cerību, ka naudu kredītiem nevis atmetīs, bet iedos. Turklāt regulu un papīru kaudzēs deklarēt, ka Latvijas tautai kurpnieks der vairāk nekā skārdnieks, liberāli demokrātiskai valstij īsti nepiestāv un gaužām atgādina kadru plānošanu padomjlaikos vai nesen – «sociķu» spoku stāstus, kā Satversmē reglamentēt pensijas. Pietiek jau, ka cien., god. «Tēvzeme» izauklējusi līdzīgus obligātā patriotisma ideālus, lai visi, kas pēc bikšu deldēšanas katedrās nav tikuši pie divi atvasēm vai tālākas graduēšanas, paskolotos pēc mūžsenām patriotisma tradīcijām. Un piedevām – ja reformu ieviesīs – apdomātu, kā ar valsti noslēgt ne vien pilsoniskos, bet arī finansiālos rēķinus. Starp citu, par tādu «sīkumu» šajās diskusijās pagaidām nekas nav dzirdēts.
