Kad Latvija pirmo reizi iekļāvās Eiropas struktūrfondu finansējuma periodā, augsta līmeņa amatpersonas prognozēja, ka mūs gaida septiņi trekni gadi. Taču tieši šajā laikā mēs piedzīvojām lielāko ekonomisko krīzi valsts pastāvēšanas vēsturē. Tagad Latvija gatavojas projektu iesniegšanai, lai saņemtu naudu otrajā Eiropas finansējuma periodā. Šoreiz vairs nav pirms septiņiem gadiem novērotās eiforijas, arvien biežāk tiek spriests par to, ka Latvijai piešķirto naudu vajadzētu nevis vienkārši apgūt, bet gan ieguldīt projektos, kas dos reālu ilgtermiņa atdevi. Turklāt attīstot nevis vienu vai otru nozari, bet gan veselas valsts teritorijas.
Uz jautājumiem atbild Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis.
– Kādas redzat galvenās prioritātes jaunajā ES fondu apguves periodā, raugoties no pašvaldību aspekta?
Mūsu mērķi šajā jomā lielā mērā sakrīt ar to, ko ir definējusi ES, – nodarbinātība, attīstība un inovācijas. Atbalsts uzņēmējdarbībai, lai strādātu minētajos virzienos, ir problēma gan visā Eiropā, gan Latvijā. Viss, ko mēs valstī darām attiecībā uz valsts struktūrfondiem, būtu jāvērtē atbilstoši tam, kāda ir konkrēto pasākumu atdeve uz atbalstāmo pasākumu.
– ES atbalsts ir nepieciešams noteiktām nozarēm, uzņēmumiem vai reģioniem?
Nozaru politika pirmām kārtām būtu jāpakārto tam, ko es nupat teicu, turklāt šis jautājums jāskata teritoriju griezumā. Katrā teritorijā, protams, ir sava īpatnējā situācija, taču atbalsta politikai jābūt tādai, lai uz to varētu pretendēt uzņēmumi no katra reģiona. Iepriekšējos gados primāri priekšroka tika dota nozaru politikai, taču tā arī bija problēma, jo mēs redzējām tikai katru nozari atsevišķi, nevis visu kopumā. Savukārt, sniedzot atbalstu jebkurai nozarei un vērtējot, kā konkrētais atbalsts dažādās teritorijās ietekmē uzņēmējdarbību, skats uz attīstību būs daudz plašāks. Te runa ir par katras nozares sadarbību ar citu nozari un konkurenci. Lai attīstītos uzņēmējdarbība, nepieciešama infrastruktūra un vajag cilvēkus. Turklāt lai šie cilvēki būtu izglītoti. Ieguldot jebkuru summu, jābūt skaidram, kāda tam būs ietekme – vai cilvēki būs izglītotāki, vai pilnveidotāka būs uzņēmējdarbības vide, infrastruktūra. Ja tā notiks, varēs runāt par ekonomisko attīstību.
– Pieļaujat, ka ar Eiropas līdzekļu palīdzību izdosies panākt, lai Latvijā atgrieztos uz ārzemēm aizbraukušie iedzīvotāji?
Tikko būs konkurētspējīgs atalgojums, manuprāt, jautājums par cilvēku atgriešanos automātiski atrisināsies. Taču jābūt arī noteiktām likumdošanas izmaiņām. Piemēram, jāparedz, ka jaunajām ģimenēm būtu iespējas saņemt galvojumus mājokļu iegādei, lai šie cilvēki būtu stabili pārliecināti par savu nākotni. Tāpat runa ir par attiecīgo infrastruktūru – bērnudārziem, auklīšu dienestu, labām skolām, kas turklāt būtu tuvu dzīvesvietai, un tamlīdzīgām lietām. Tomēr atslēgas vārdi, lai cilvēki atgrieztos, ir «atalgojums, kas nodrošinātu stabilus ienākumus ģimenei» – tā ir pirmā lieta, kas jāatrisina. Atalgojums mūsu valstī ir ļoti zems. Tajā pašā laikā mēs esam vienotā ekonomiskā telpā ES. Attīstoties ekonomikai, noteikti būs spiediens uz atalgojumu, tā pieaugumu, kam gan jābūt cieši saistītam ar mūsu darba kvalitāti un ražīgumu. Domāju gan, ka daudzi Latvijas cilvēki jau tagad strādā ļoti kvalitatīvi.
– Kas pirmām kārtām būtu jāattīsta attiecībā uz uzņēmējdarbības infrastruktūru?
Ir vienošanās valsts līmenī, ka ceļu jautājums tiks risināts, izmantojot Eiropas finansējumu, par ko gan ir smagas sarunas ar ES institūcijām. Nopietna līdzekļu daļa jānovirza ceļu infrastruktūrai. Tā ir pamatinfrastruktūra, kas mūsu valstī ir kritiska un ļoti būtiski ietekmē vietējo uzņēmējdarbību. Tāpat jānodrošina finansējums izglītībai.
– Minējāt nodarbinātības jautājumu Latvijas reģionos, un lielākā problēma šajā jomā tradicionāli bijusi Latgalē. Vai tas nozīmē, ka lielākā daļa Eiropas finansējuma jaunajā apguves periodā varētu aizplūst tieši šajā virzienā?
Latgales programma, protams, ir laba lieta, bet vai nu mums jābūt atbalsta programmai katram reģionam, vai arī vajadzēja paredzēt, ka atbalstīta tiek teritorija ar zināmu attīstības līmeni neatkarīgi no tā, kur konkrētā vieta atrodas. Latgales programmas negatīvā puse bija tāda, ka tā zināmā mērā šķēla sabiedrību. Proti, Latgale tika atbalstīta, bet citos lielajos reģionos, piemēram, Zemgalē un Kurzemē, ir novadi ar vēl zemāku attīstības līmeni nekā Latgalē. Respektīvi, atbalsta programmas vajadzēja vai nu veidot visiem lielajiem reģioniem, vai arī orientēties uz tādu reģionu atbalstu, kam ir zema attīstība.
– Kādas redzat galvenās problēmas, kas var rasties saistībā ar jauno Eiropas naudas apguves periodu?
Problēmas ir nemainīgas – nozarēm ir grūti pārkārtot savu domāšanu, saprotot, ka ir jāskatās plašāk. Ja kaut kas tiek darīts konkrētā nozarē, ir jāspēj paskatīties, kā tas ietekmē citas lietas. Tā mums ir problēma ar domāšanu un saprašanu. Ir jāmāk savā starpā vairāk sadarboties – tam būs izšķiroša nozīme. Te runa ir gan par nozarēm, gan uzņēmumiem. Citiem vārdiem sakot, vairāk ir vajadzīga horizontālā sadarbība. Mēs nevaram vairs skatīties katru nozari atsevišķi. Jau iepriekšējā Eiropas finansējuma apguves periodā redzējām, kādas ir problēmas šajā jomā – viena nozare risina savus jautājumus, lai gan konkrētā rīcība var bremzēt citas nozares attīstību konkrētā teritorijā. Un tas viss tikai tāpēc, ka kādas lietas savā starpā nav saskaņotas. No tā mums jaunajā plānošanas periodā jāmēģina maksimāli izvairīties. Tāpēc jāskatās nevis uz nozaru, bet gan teritoriju attīstību, un tas ļautu izvairīties no minētajām kļūdām.
– Daudz runāts par to, ka šoreiz atšķirībā no iepriekšējā Eiropas naudas apguves perioda vajadzētu vērtēt projektu efektivitāti. Respektīvi, jāvērtē, kas notiek ar struktūrfondu naudu pēc tam, kad tā tiek apgūta. Kādu redzat situāciju šajā jomā?
Faktiski būtu jāvērtē rezultāts, nevis tas, vai projekts vispār ir realizēts. Svarīgi, vai projekts ilgtermiņā dod ieņēmumus. Runa ir gan par ekonomiskiem, gan arī morāliem ieņēmumiem – ne jau vienmēr tikai naudas izteiksmē var gūt labumu. Ja ar projekta palīdzību tiek uzlabots mikroklimats konkrētajā teritorijā, arī tas ir labi. Veiksmīgi uzņēmējdarbība var attīstīties ne vien tad, ja ir labi ceļi un izglītoti cilvēki, bet arī stabilitāte ģimenēs, cilvēkiem ir mājokļi, viņi jūtas drošībā un tamlīdzīgi. Jautājumu loks, kas nodrošina stabilu, ilgtspējīgu uzņēmējdarbības vidi, ir plašāks nekā tikai pamatinfrastruktūra. Ja projekta realizēšanā tiek ieguldīta Eiropas nauda, tā attīstītājam jābūt spējīgam atbildēt uz jautājumu par tā efektivitāti.
– Nereti ir dzirdēti stāsti, ka iepriekšējā Eiropas līdzekļu apguves periodā, saņemot finansējumu viesu mājas projekta realizācijai, ticis uzbūvēts savrupnams, bet lauksaimniecības tehnikas vietā iegādāts limuzīns. Vai redzat iespēju nākotnē izvairīties no šādiem gadījumiem?
Tā ir bijusi kļūda – pieņemt noteikumus Eiropas naudas apguvei, atstājot tajos «spraugas». Diemžēl tā ir noticis. Vajadzētu būt tā, ka, jau iesniedzot projektu, jāpievieno paskaidrojums, kāds ir sagaidāmais efekts. Ja šāda efekta nav, nauda neskaitās pareizi ieguldīta. Ieviešot šādu kārtību, nekādi nevarētu būt, ka viesu māja ir savrupnams, bet traktors – limuzīns. Savukārt, ja minētais netiek ievērots, projektam saņemtā nauda būtu jāatmaksā. Bet par savu personīgo naudu katrs var darīt, ko vien grib. Mēs nekad nevarēsim pilnībā izslēgt to, ka kāds mēģina izmantot «spraugas» likumdošanā, bet šādas iespējas ir jāsamazina līdz minimumam. Nepieņemami ir arī tas, ka daudzi par mērķi uzskata naudas apgūšanu. Mums jau nevajag apgūt līdzekļus, mums vajag izdarīt darbu, kurš dotu rezultātu. Esam iesnieguši ierosinājumu, ka efektivitātes prasībām vajadzētu būt obligātām. Proti, vajadzētu būt paskaidrotam, kā projekts dzīvos pēc tam, kad tas būs pabeigts. Ja to nevar paskaidrot, projektu arī nevajag ļaut realizēt. Nedrīkst būt tā, ka mērķis ir apgūt naudu, bet, kas notiek tālāk, nevienu vairs neinteresē. Cita ceļa jau nav! ◆
