Jau sesto gadu Jelgavas bērniem ir iespēja piedalīties pasaku sacerēšanas konkursā.
Jau sesto gadu Jelgavas bērniem ir iespēja piedalīties pasaku sacerēšanas konkursā. Pasakām vienmēr bijusi dažāda un interesanta nozīme. Katrā tautā sastopamas pasakas, kas pārņemtas no paaudzes paaudzē.
Kad 19. gadsimtā tās sāka vākt un pētīt, atklājās, ka pasakām ir internacionāls raksturs, jo visur sastopami līdzīgi temati un simboli, piemēram, apmaldīšanās mežā, aizmigusi princese, kas jāmodina, aka, mežs, kalns.
Brāļi Grimmi – Jēkabs (1785 – 1863) un Vilhelms (1786 – 1859) – , kuri 19. gadsimta sākumā izdeva vācu pasaku krājumu «Kinder und Hausmärchen», uzskatāmi par pasaku pētniecības dibinātājiem. Grimmi domāja, ka pasakas radušās indoeiropiešu pirmtautas laikā un izveidojušās no seniem mītiem. Viņi savu teoriju nosauca par āriešu teoriju. turpretim Indijas teorija māca, ka pasakas radušās Indijā un ar budistu starpniecību izplatītas Āzijā, bet uz Eiropu tās pārnesuši arābi, sākot ar 10. gadsimtu. Pēc Kr.Antropologi domām, pasakas radušās patstāvīgi dažādās tautās. Viņi daudz ko izskaidro ar animismu un apgalvo, ka reliģijas ticējumi sākušies ar mirušo dvēseli jeb veļu kultu. Šim uzskatam pievienojās arī skolotājs Ansis Lerhis-Puškaitis (1859 – 1903), kas pasakas vāca Džūkstes novadā.
Pēc A.Lerha-Puškaiša latviešu tautas pasaku krāšanu un apkopošanu uzņēmās profesors Pēteris Šmits (1869 – 1938), kad viņš 1920. gadā atgriezās no Krievijas. Savā krājumā viņš uzņēma arī A.Lerha-Puškaiša izdotās pasakas, un tās iznāca 15 sējumos no 1925. līdz 1937. gadam.
Somu skolas zinātniekiem, kurus pārstāv K.Krons un A.Arne, ir pārliecība, ka pasaku sacerēšanas nolūki kopīgi daudzām tautām, turklāt 3/4 pasaku ir ceļojošas.
Vēstītājas folkloras pētīšana ir internacionāls priekšmets, kas bāzējas uz zinātniskiem spriedumiem. Jau 19. gadsimta beigās psihologi un psihiatri meklēja skaidrojumu sapņiem, domām un cilvēku dziļākajai dabai – zemapziņai.
Karls Gustavs Jungs (1875 – 1961), analītiskās psiholoģijas dibinātājs, uzskatīja, ka daudz no tā, ko cilvēks domā un sevī iztēlo, ir mantojums no tā sauktās kolektīvās zemapziņas. Tajā sakrāti visas cilvēces pasīvie priekšstati, simboli un arhetipi par dzīvi, darbu un būtību. Dažreiz tie atstāj zemapziņu un top par momentānu aktīvu vīziju. Viens spilgts piemērs tādai vīzijai ir nāras tēls, kas bieži sastopams vācu pasakās un daiļliteratūrā, savu kulmināciju sasniedzot Fridriha de la Motte Fokvē (Fouque) (1777 – 1843) novelē «Undīne». 19. gadsimta sākuma sacerējumos tēls prasa sev nedalītu uzmanību un uzticību no mīlētā cilvēka, bet, tikko parādās mazākās aizdomas par neuzticību, neizbēgama mīlētā cilvēka un Undīnes bojāeja. Ar Junga kolektīvās zemapziņas un arhetipu teoriju var izskaidrot to, ka līdzīgu pasaku tēlus, simbolus un motīvus sastopam ļoti dažādu kultūru folklorā. Secinājums ir viens, ka atbilde ir jāmeklē cilvēkā pašā.
Visai cilvēka dzīvei ir svarīgs augšanas process. Vairākas psiholoģijas skolas iedala to trijos atsevišķos posmos, kas katrs ilgst septiņus gadus. Pirmajā posmā bērns ir saudzīgs pret dabu, ģimeni – sevišķi māti. Viņš jūtas droši un ir apmierināts, jo atrodas uzmanības centrā. Tikko bērns sāk saprast, ka nav visa centrs, viņš sāk justies apdraudēts. Viņam rodas bailes, ka viņu var pamest vai izstumt. Šinī pārejas posmā blakus mātes tēlam pasakās ir sastopams pamātes tēls vai arī apmaldīšanās mežā – tumšā, nepazīstamā apkārtnē. Pazīstama ir pamāte pasakā «Sniegbaltīte», bet apmaldīšanās mežā – pasakā «Ansītis un Grietiņa» u.c.
Otrā attīstības posmā – 7 līdz 14 gadu vecumā – bērns atkal jūtas iesaistīts un pasargāts. Viņš sāk iekļauties skolas dzīvē, veic dažādus uzdevumus un pienākumus.
Trešajā attīstības posmā – no 15 līdz 21 gada vecumam – jaunietis kļūst savtīgs un grib atkal būt visa centrā. Viņš parasti draudzējas ar sava dzimuma jauniešiem, sāk visu apšaubīt, kritizēt un vērtē lietas pēc savas mērauklas. Tikai šā posma beigās – sākot ar 21 gada vecumu – viņš iegūst brīvību – atbrīvojas no aizspriedumiem.
Visuzskatāmāk šie trīs attīstības posmi redzami pasakā «Sniegbaltīte». Pēc pirmajiem laimīgiem bērnības gadiem viņas dzīvē ienāk pamāte, kas Sniegbaltīti aizdzen mežā. Aiz septiņiem kalniem pie septiņiem rūķīšiem Sniegbaltīte atrod jaunu, organizētu ikdienas dzīvi. Rūķīši šeit aizstāj vecākus, skolotājus un skolas biedrus, ko bērni iegūst sākumskolas gados. Pēc septiņiem harmoniski pavadītiem gadiem Sniegbaltītes dzīvē ienāk kārdinājums. Gribēdama būt skaista un paļaudamās tikai uz saviem spriedumiem, viņa no svešās sievas pieņem saindētu ābolu. Sniegbaltīte krīt bezsamaņā, tas ir, viņa uz laiku zaudē savu patieso apziņu, bet rūķi viņu sauc pie saprašanas. Tikai trešo reizi rūķiem izdodas viņu atmodināt. Kā Ieva paradīzē Sniegbaltīte ēdusi ābolu, un viņas intelektam atklājušās dzīves labās un ļaunās puses. Viņas bērnībai jāmirst (simboliski). Kad Sniegbaltīte top pilnīgi pieaugusi, viņa uzmostas jaunai dzīvei ar princi.
Šis trešais attīstības posms uzskatāmi parādīts arī pasakā par Ērkšķrozīti. 16 gadu vecumā princese iekrīt miegā uz 100 gadiem. Ir pilnīgi izolēta no savas apkārtnes, un viņai ar to nav nekādu savstarpējo sakaru. Tātad pilnīgi pasīva stadija ir priekšnoteikums atdzimšanai. Arī dabā pēc sniega un tumsas nāk pavasaris ar sauli un pumpuriem.
Attīstības posmiem beidzoties, sākas īstā dzīve. Pasaku pētnieks Litī (Max Luithi) apgalvo, ka katram cilvēkam ir vēlēšanās būt par ķēniņu un mēs katrs sevī jau nesam šo noslēpumaino karaļvalsti, bet kroni iegūst tas, kas pēc tā cīnās. Litī domā, ka vairākums Eiropas pasaku attēlo cilvēka dzīves cīņu, tādēļ aktivitāte ir daudzu pasaku pamata elements. Nereti cīņas gaitā varonim ir nepieciešams labs un noderīgs padoms. To viņš iegūst, ieejot noslēpumainā robežās – mežā vai akā u.tml.
Jau Vilhelms Grimms uzskatīja mežu par vienu no svarīgākiem pasaku elementiem, jo tas raksturo stadiju, kad cilvēks jūtas viens un apjucis. Arī pasaku pētniece Hedviha fon Beia mežu raksturo kā dabas tumšo, noslēpumaino pusi, kur cilvēks var sastapt nepazīstamus tēlus.
Kalns, kura priekšā nonāk pasaku varonis, ir attīstības, progresa simbols. Kas kāpj kalnā, paceļas augstākā sfērā (zelta zirgs). Šajās noslēpumainajās vietās pasaku varoņi satiek savus palīgus, kas viņiem palīdz atrisināt šķietami neatrisināmu problēmu. Šie palīgi nav nekas cits kā cilvēka paša psihiskie spēki, kad tie ir koncentrēti un virzīti uz noteiktu mērķi. No šā saspīlējuma cilvēkā rodas izturība un pārdabisks spēks, ko uzskata par brīnumu.
Literāriem simboliem – mežam, akai, kalnam – ir pozitīva nozīme. Mežā var sastapt palīgus un tikt ārā pa pareizo ceļu; akā iekrītot, rodas iespējas, kādas virszemē nebija iedomājamas; kalnā kāpjot, cilvēks norūdās, kļūst stiprāks un, virsotni sasniedzis, iegūst plašāku skatījumu uz pasauli.
Lasīsim pasakas un centīsimies tajās rast atbildes uz savas dzīves jautājumiem!
Materiāls sagatavots pēc Dr.phil. Izoldes Zīversas-Preisas publikācijām un lekciju pierakstiem pasaules literatūrā.
