Lielākajai pensionāru daļai par sociālo budžetu nav nekādas daļas.
Lielākajai pensionāru daļai par sociālo budžetu nav nekādas daļas. Ilgus gadus līdzekļus vecumdienu nodrošinājumam iekasēja kā valsts budžetā iemaksājamus atvilkumus no algas, tāpēc par tiem gadiem, kad īpašs sociālais budžets nepastāvēja, pensijas maksājamas no valsts budžeta. Ja nav no kā maksāt, ja kopmanta izsaimniekota, «prihvatizēta», tad jāskaidro, kā tas noticis un kur zudušais palicis. Valstij šo to vēl iespējams atgūt, piemēram, rūpnīcu, ja tā «nopirkta» par sertifikātiem, kas iegūti par latu, bet valsts makā ieskaitīti nominālvērtībā.
Kā papildināt valsts kasi, sociāldemokrāti un arodbiedrības jau norādījušas, taču trim partijām nav pieņemams risinājums, kas kaut par santīmu mazinātu kungu kastas ieņēmumus. Bez kādas argumentācijas tiek noraidīts, piemēram, priekšlikums par reāla valsts spirta monopola iedibināšanu.
Valstij ir daudz iespēju, kā neizšķiest naudu. Jāsakārto valsts darbinieku algas: nevienam nedrīkst būt lielāka vai tikpat liela alga kā Valsts prezidentam. Jāatjauno valsts kalpotāju sadalījums pa algu kategorijām: pēc pirmās kategorijas alga pienākas vienīgi Ministru prezidentam, pēc otrās – ministriem, valsts bankas pārvaldniekam, liela valstij piederoša uzņēmuma (akciju sabiedrības) vadītājam, trešajai kategorijai atbilst departamenta direktora, augstskolas rektora, lielas slimnīcas galvenā ārsta alga utt. Pārredzamības dēļ algā jāietver viss, ko amatpersona saņem, likvidējot piemaksas, līgumalgas, prēmijas, sēžu naudas u.c. Lai valsts uzņēmuma vadība būtu ieinteresēta uzņēmuma darbībā, tā tiesīga saņemt procentus no uzņēmuma tīrās peļņas; ja tādas nav, nav arī šīs piemaksas. Katra valsts darbinieka piederība noteiktai kategorijai un katras kategorijas algas apmērs nosakāms ar likumu. Nav pieļaujama amatu apvienošana un vairāku algu saņemšana. Algu sistēmas sakārtošana valstij dos vairāk ieguvuma nekā pensiju apcirpšana.
Pensija ir pensionāra privātīpašums, kas iegūts daudzu gadu desmitu laikā. Ja valdība iedomājas, ka drīkst to atņemt, tad taisnīgi prasīt, lai valsts ierēdņi tiktu ekspropriēti līdzīgi: lai neviens nesaņemtu citus ienākumus kā vien ierēdņa algu. Procenti no kapitāla, dividendes, rentes, honorāri – itin visi blakus ieņēmumi laikā, kamēr ierēdnis ir valsts darbā, – ieskaitāmi valsts ienākumos.
Pie tādas kārtības uzreiz noskaidrotos, kam valsts intereses ir pirmajā vietā, kam paša maks tuvāks. Valsts aparāts vienā rāvienā atbrīvotos no pašlabuma meklētājiem, izbeigtos strīdi par interešu konfliktiem, zustu bāze korupcijai un lielizmēra kontrabandai, kas nevar pastāvēt bez alkatīgas ierēdniecības. Jau prezidents Jānis Čakste atzina: uzņēmējdarbību ar godīgu darbu valsts amatā savienot nav iespējams.
Varasvīri amatos nākuši, lai piebāztu savas kabatas, nevis rūpētos par tautas labklājību, tāpēc nav ticams, ka viņi varētu pieņemt reālu plānu korupcijas apkarošanai. Tātad tautai jāsaka savs vārds. Ja neiesim kā aitu bars, ko dzen uz kaušanu, ja rīkosimies aktīvi un būsim vienoti, spēsim pretoties lielkapitāla spiedienam. Pensionāru lieta ir visu mūsu kopēja lieta, un katram godīgam cilvēkam jāpalīdz, ja redzam: vienu no mūsējiem sit. Kam nākamajam ķersies pie rīkles? Valdība nervozē un baidās: ja tagad neizdosies uzspiest savu numuru, tad tautai būs māksla rokā. Dažs saka: parakstīties par referendumu nav vajadzīgs, līdz Ziemassvētkiem Šķēles valdība būs vēsture…Taču paraksts ir solidaritātes demonstrējums, kam kopā ar citu parakstiem jāparāda, kurš valstī ir saimnieks.
