Šo atmiņu stāstu uzjundīja Gaita Grūtupa raksts par Jelgavas tirgus vēsturi («Zemgales Ziņas» 28.03.2014.). To izlasījis un iepazinies ar tirgus pirmsākumiem 18. gadsimtā, padomāju, ka man taču arī ir gan priecīgas, gan paskumjas ar pilsētas tirgu saistītas atmiņas.
Lauksaimniecības akadēmijā pirmās studentu kopmītnes Jelgavā uzbūvēja pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Mēs – topošie mežsaimniecības inženieri – bijām pirmie 1. kopmītnes (dienesta viesnīcas) iedzīvotāji Ļeņina (Lielajā) ielā 1. Tas bija vēls 1958. gada rudens. Dzīves apstākļi mūs pilnībā apmierināja – 1. stāva stūrī gastronomijas veikals un tikai īsi pārskrējieni no gultiņas gar Driksas malu līdz fakultātei.
Pagāja ziema, un, apraduši ar dzīvesvietas apkārtni, mēs brīvajos svētdienu rītos sākām garākas pastaigas. Turpat pāri ielai tagadējā Hercoga Jēkaba laukuma vietā atradās nevienā vārdā nenosauktais Centrālais laukums, bet tur – tirgus. Gar Ļeņina ielu rindojās lielāki un mazāki kioskiņi, un tajos – siltas desiņas ar kāpostiem, dažādi gaļas žāvējumi, kāda zivtiņa un pavalkāti drēbju kalni. Arī tālāk – laukuma vidū – bija salikti galdiņi ar dažnedažādiem piedāvājumiem. Mēs katrreiz rūpīgi izstaigājām visu laukumu, apēdām pa desiņai un iedzērām alu no stikla burkām. Tas kopumā bija apmierinoši, ja ne labi.
Beidzās mani studiju gadi, es devos pastrādāt uz Kurzemi, Jelgavā atgriezos septiņdesmito gadu nogalē. Pilsēta bija manāmi pārvērtusies, un mani interesējošais tirgus pārbīdīts uz Uzvaras ielas tālāko galu, kur tas atrodas arī šodien. Tolaik tirgus bija varens iestādījums, kur diezgan saspiestā gaisotnē pārdeva gan puķes, gan dārzeņus, gan drēbes, kurpes un vēl daudz ko citu.
Atvaļinājuma naudu saņēmis, devos uz tirgu ļoti nopietnā reidā, lai kaut ko iegādātos gan sev, gan lauku radiem, pie kuriem biju iecerējis pāris nedēļas paviesoties.
Tirgus piedāvājums, protams, pārspēja manas pieticīgās vēlmes, un, apgaitu beidzot, manā somā atradās vien pāris dārgo cigarešu paciņu radiniekam, importa ziepju gabals viņa kundzei, vjetnamiešu skuķēna piedāvātais plastmasas rokaspulkstenis mazajai radiniecei, bet sev par godu atvaļinājumam biju iedāvinājis mazu franču smaržu pudelīti. Tādu aromātu uzodušas, meitenes bariem skriešot man pakaļ, pārdevēja pareģoja, un to man, jaunam un neprecētam puisietim, tieši vajadzēja.
Iegādāto smaržu maģisko spēku gribēju izmēģināt jau pirmajā sestdienas vakarā, kad vietējā lauku jaunatne bija sarīkojusi kaut ko vidēju starp diskotēku un zaļumballi. Saposies, kā nākas, mazliet ielēju no pudelītes aiz katra žaketes atloka. Nosmaržoja vareni!
Uz izpriecu vietu devos pa nopļautu pļavu gar nelielas upītes krastu. Ceļā uznāca lietutiņš, pareizāk sakot, tāds smidzinātājs, kas neko ļaunu nenodarīja, tikai drēbes nedaudz samitrināja. Jutu, ka es sāku smaržot arvien vairāk.
Ir tāds sakāmvārds – kas par daudz, tas par skādi. Un man šim izteicienam gribot negribot nācās piekrist. Sameklējis upītes lēzenāku krastu, nokāpu lejā un, novilcis žaketi, sāku tās atlokus piesardzīgi skalot. Nekā nebija – smarža vērtās vēl trakāka, un es nospriedu, ka tā man dāmas nevis pievilinās, bet – gluži otrādi – atbaidīs.
Tā arī bija. Pirmā uz deju uzlūgtā meiča galvu sānis vien grieza un nekādās sarunās neielaidās. Kad gribēju viņu uz deju placi vest atkārtoti, dāma demonstratīvi uzgrieza muguru. Labāk neveicās arī ar pāris citām, kuras manu smaržojošo personu vēl nebija apzinājušas. Taču nepagāja ne stunda, kad bezvadu telefons par manu smaržu mākoni bija apziņojis jau visas vietējās jaunkundzes un viņas, paslepus spurgdamas, ar saviem skatieniem mani durstīja kā ar lāzeru.
Sāniski izspraucies caur ballinieku drūzmu, bēdīgs devos mājup. Gabaliņu pagājis, atskatījos. Pretēji smaržu pārdevējas prognozēm neviena meitene man pakaļ vis neskrēja.
Otrā dienā visādi nopūlējos atbrīvot gluži jauno žaketi no neciešami uzbāzīgās smaržas, taču gan latviešu, gan krievu ķīmija pret importa mantu izrādījās bezspēcīga.
Projām braucot, žaketi atstāju radiniekam. Viņš to bija uzkāris uz kārts un iespraudis jāņogulājos par putnu biedēkli. Neviens strazds, ne zvirbulis visas sezonas laikā dārzam tuvumā neesot rādījies – radinieks vēlāk stāstīja.
* * *
Deviņdesmito gadu sākumā tirgus iekaroja arī Uzvaras ielas pretējo pusi. Direktors Valdis Labanovskis zina stāstīt, ka to gadu pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš sviedriem vaigā projektējis tirgotāju būdiņas, krāsotāju brigāde centusies tām piešķirt vienādu krāsu toni, ieviesti kases aparāti un darīts vēl daudz kas cits, lai tirgus rūpniecisko daļu padarītu mūsdienīgu. Pašlaik tur var nopirkt gan apakšbikses, gan tupeles, gan makšķerēšanas rīkus, gan autodetaļas – vajadzīgs tikai paklīst starp būdiņām un ar asu skatienu izvēlēties sev vajadzīgo. ◆
