Tā reiz sevi esot raksturojis mākslinieks Georgs Svikulis (1942 – 2012), kura darbu izstādi rīt pulksten 14 atklās Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Jāpiekrīt mākslas zinātniekam Mārim Brancim, kas atklāj šo faktu arī māksliniekam veltītajā grāmatā, kuras atvēršanas svētki sakrīt ar izstādes atklāšanu.
To, ka G.Svikulis ir keramiķis, pārliecinoši pauž arī laikraksta iznākšanas brīdī iekārtošanas stadijā esošā izstāde. Ne velti daļa jaunības gadu aizritējuši, mācoties Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā un pēcāk 31 gads aizvadīts uzņēmuma «Latvijas keramika» galvenā mākslinieka amatā. Keramika būs dominējošā arī no rītdienas skatāmajā izstādē. Dominējošā, bet ne vienīgā – kaut Georgs regulāri piedalījies Jelgavas gleznotāju kopizstādēs, eļļas gleznas, akvareļi un pasteļi pārsteidz tīri kvantitatīvi, jo pie viņa gleznu kvalitātes esam jau pieradināti. «Glezniecībā mākslinieks brīvi klājis krāsas, neaizraudamies ar smalkām tonālām niansēm, tomēr meklēdams kontrastainu krāsu harmoniju,» vērtē M.Brancis.
Atgriežoties pie keramikas, M.Brancis uzskata, ka G.Svikuļa devums joprojām nav pienācīgi novērtēts Latvijas keramikas vēsturē, sevišķi dārza keramikas nozarē.
«Daiļrades augstāko punktu viņš sasniedza 20. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kad līdz ar entuziastu grupu sāka rīkot Kurzemes keramikas dienas. Būdams liepājnieks, mākslinieks sajuta senās Kursas podniecības raksturīgākās iezīmes – spraigus formu velvējumus, kontrastainumu, kustības plūdumu un iekšējo monumentalitāti. Tā radās bļodas, medus podi un, galvenais, zaru krūzes, kas tapušas neskaitāmās apveidu, rotājumu un krāsu variācijās,» stāsta M.Brancis.
Tomēr ne tikai «Latvijas keramikā» pavadītais laiks, bet arī 15 gadu Jelgavas mākslinieku organizācijas vadītāja un 11 gadu mūsu pilsētas galvenā mākslinieka amatā ļauj ar pilnām tiesībām uzskatīt G.Svikuli par piederīgu Jelgavai.
«Tāpēc mēs bijām Georgam parādā šo grāmatu,» uzskata mākslas zinātnieks M.Brancis, «kaut rosinātājs bija Georga dēls Guntis Svikulis, kurš pats veidoja arī tās dizainu.»
«Patiesībā grāmatai ir divas versijas,» prāto Māris – «mans teksts un Gunta Svikuļa izpratne par to. Un abi cenšamies viens otram un citiem pierādīt, ka kaut ko zinām par Georgu Svikuli, kamēr pats vaininieks tikai smīn bārdā, lūkodamies no augšas.» ◆
