Ar arheologa otu sekojot ekskavatoram un buldozeram padomju laikā iznīcinātajās kapsētās Stacijas parkā
Būvējot jauno satiksmes termināli, buldozeru lāpstas un ekskavatoru kausi atsedz Sporta ielas pamatni un vairākus desmitus metru platu joslu Stacijas parkā. Tādējādi gaismā izceļ vairāk nekā simt gadu vecu Jelgavas vēsturi. Šopavasar būvdarbi skar Literātu, iespējams, arī vecticībnieku un katoļu kapus. Vēsturnieks Domes deputāts Andris Tomašūns, kurš veic būvobjekta arheoloģisko uzraudzību, atzīst, ka strādāt vecos kapos ir psiholoģiski smagi. Taču, viņaprāt, arheoloģiskajiem atradumiem var būt nozīmīga vēsturiska vērtība. «Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija neuzskatīja, ka šajā būvobjektā būtu jāveic arheoloģiskā uzraudzība, bet Domi mums izdevās pārliecināt,» gandarījumu pauž Andris Tomašūns. Viņš pukojas, ka pēckara Jelgavā ļoti daudz tika būvēts, arheoloģiskajam mantojumam nepievēršot vajadzīgo uzmanību.
Līdzīgi spriež arī Jelgavas muzeja direktore Gita Grase. Viņa uzsver, ka, atgūstot vecās Jelgavas vēsturisko mantojumu, ceļas jelgavnieku pašapziņa, kā arī pilsēta kļūst pievilcīgāka tūristiem.
Inteliģenci sauca par literātiem
Jelgavas muzeja materiāli stāsta, ka padomju laikos iznīcinātās kapsētas tagadējā Stacijas parka teritorijā lielākoties izveidojās pēc 1785. gada. Toreiz sanitāru apsvērumu dēļ Kurzemes muižnieku landtāgs aizliedza veikt apbedījumus pie baznīcām, kas atradās iekšpus pilsētas vaļņiem.
Vēl pirms tam pilsētas dienvidu nomalē aiz pilsētas vaļņa pie Annas vārtiem, ko dažādos laikos sauca arī par Posta, Nabagu un Lietuvas vārtiem, bija izveidojusies tā sauktā nabagu kapsēta, kur guldīja aizsaulē aizgājušos patversmju iemītniekus. Viņu piemiņai 1745. gadā uzcēla koka kapelu, kas pēc apmēram simts gadiem pārtapa Jāņa baznīcā. Gita Grase pieļauj, ka nabagu kapi saplūda ar vēlāk izveidotajiem Literātu kapiem. Jāpiebilst, ka nebūt ne visi, ko tolaik sauca par literātiem, nodarbojās ar rakstniecību. Mūsdienu saprašanā tie bija akadēmiski izglītoti inteliģenti. 1839. gada Jelgavā par literātiem bija attiecināti 28 advokāti, 15 ārsti, 39 skolotāji un 11 skolotājas.
Abatam Edžvortam sekotāju daudz
No Literātu kapos apbedītajām izcilībām Gita Grase nosauc tagadējās muzeja ēkas «Academia Petrina» arhitektu Severīnu Jensenu, pirmās latviešu vēstures grāmatas «Historia Lettica» autoru mācītāju Paulu Einhornu, kurš 1655. gadā nomira kancelē, dedzīgi sprediķojot pret Gregoriāņu kalendāra ieviešanu. Literātu kapsētā guļ arī matemātiķis Vilhelms Beitlers, kurš pēc tam, kad 1801. gadā Jelgavā tomēr neizdevās atvērt universitāti, līdz mūža galam nodzīvoja mūsu pilsētā. Savukārt starp apbedītajiem vecajos katoļu kapos Gita Grase īpaši izceļ īru izcelsmes abatu Edžvortu de Firmonu, kurš kopā ar trimdā izdzīto Francijas karali Luiju XVIII 1798. gadā ieradās Jelgavā un mira 1807. gadā. Abats vēsturē iegājis kā cilvēks, kurš pavadīja Luiju XVI viņa pēdējā ceļā uz ešafotu. Franču revolucionāru nogalinātā karaļa nekronētais pēctecis Luijs XVIII garīgā tēva Edžvorta de Firmona piemiņai kapličā esot uzstādījis piemiņas plāksni ar tekstu: «Šeit atdusas ļoti slavens vīrs… svētās Dieva baznīcas mācītājs, Parīzes bīskapijas ģenerālvikārs…, kurš, sekodams mūsu pestītājam, bija neredzīgiem gaisma, ubagiem tēvs, noskumušiem atspirdzinājums…»
2008. gadā, kad Jelgavu apciemoja pieci īru vēstures entuziasti, kuru vaļasprieks ir interese par savu novadnieku Edžvortu de Firmonu, Gita Grase Stacijas parkā viesiem ar plašu žestu rādījusi: «Kaut kur šeit ir jābūt abata mūža mājām!» Tomēr tuvāku ziņu pagaidām trūkst. Abata vārdā Īrijā ir nosaukta viņa dzimtā pilsētiņa.
Mirstīgās atliekas izdodas identificēt
«Mans uzdevums šoreiz nav meklēt Edžvorta kapu, bet gan veikt arheoloģisko uzraudzību būvobjektā. Taču zināma varbūtība, ka tas var atrasties, pastāv,» saka Andris Tomašūns. Viņš piebilst, ka vienā otrā vietā atrastas apbedīto mirstīgās atliekas, ko izdevies identificēt. Sevišķu arheologa ievērību guvis kāds rūpīgi pārzāģēts galvaskauss. «Tas liecina, ka ar mirušajam pēc nāves veikta anatomiska izpēte. Tātad 18. gadsimtā Jelgavā dzīvoja zinātnieki!» secina vēsturnieks.
A.Tomašūns piebilst, ka tagadējās Sporta ielas apkaimē vajadzētu būt 1831. gadā no Maskavas un Pēterburgas Jelgavā ienākušās holēras epidēmijas upuru kapiem. Dokumenti liecina, ka toreiz Jelgavā saslimuši 1953, bet miruši 990 cilvēki.
Rajons tapa pirms 100 gadiem
1868. gadā, kad Rīgas tirgotāju un Kurzemes muižnieku biedrība bija izbūvējusi dzelzceļa līniju Rīga – Jelgava, blakus kapiem jūgendstilā tika izveidots arī Zemgales prospekts, kam tolaik tika dots imperatora Aleksandra vārds. Gita Grase uzsver, ka pirmā lielākā ēka ārpus vecajiem pilsētas vaļņiem bija piecstāvu rūpnieka Ņesterova nams, kas pie Vaļnu ielas un Zemgales prospekta stūra stāv vēl šobaltdien.
19. gadsimta otrajā pusē netālu no Sporta ielas uzbūvēja cietumu, kas arī turpina darboties, bet 1912. gadā – Sarkanā Krusta slimnīcu, kas gan mūsdienās pamesta izskatās diezgan bēdīgi.
Tēva darbu atjaunoja dēls
1919. gada ziemā, kad uz dažiem mēnešiem Latvijā varu pārņēma boļševiki, Jelgavā tika piedzīvots sarkanais terors. Vēlāk cietumā atrastos 70 nogalinātos, ko neatpazina tuvinieki, apbedīja tagadējā Stacijas parka malā. Šajā vietā, ko rekonstrukcija tieši neskar, uzstādīts baltais krusts.
1932. gada Stacijas parka dienvidu daļā ārpus kapsētām atklāja par tautas līdzekļiem tēlnieka Kārļa Jansona veidoto pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem kaujās pret bermontiešiem. Nacistu okupācijas laikā tēlnieku piespieda nocirst no pieminekļa sakautā Melnā bruņinieka tēlu. Pēc kara padomju vara pieminekli aizvāca pavisam. Atmodas laikā tēlnieka dēls Andrejs Jansons to atjaunoja.
Arī komunisti mīlēja teātri
Jo vairāk Jelgava pletās, jo tik tuvu pilsētas centram ierīkotie vecie kapi kļuva arvien neiederīgāki. 1934. gada 24. novembrī labklājības ministrs parakstīja plānu, kas paredzēja līdz 1940. gadam Jāņa, katoļu, Literātu un vecticībnieku kapus slēgt jauniem apbedījumiem. Gita Grase skaidro, ka kapsētu vietā bija domāts ierīkot parku, kas saglabātu kultūrvēsturiskos pieminekļus. Līdz ar Latvijas okupāciju šis plāns neīstenojās.
Dzelzceļa stacijas rajons smagi cieta 1944. gada Jelgavas kaujās. Taču to, ko nenopostīja karš, nesaudzēja padomju okupācijas vara. Gita Grase izpētījusi, ka padomju laika Jelgavas kultūras nodaļas vadītājs Židelis uzskatīja, ka no pirmskara Jelgavas pieminekļiem būtu jāsaglabā vienīgi 15 lielgabali, kas atradās pie muzeja un pils, 1905. gada revolucionāru piemiņas vieta pie Romas kapiem un latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna piemineklis, kas atrodas vecajā Jāņa draudzes kapsētā. Pirms kapsētas nolīdzināja, jelgavniekiem tika atļauts pārapbedīt savus tuviniekus, taču atsaucība nebija liela. Sevišķi aizmirstībā krita 1939. gadā repatriējušos baltvāciešu piemiņas vietas. Veco kapsētu teritorijā tapa Komjaunatnes parks ar tipveida bērnu rotaļu laukumu. Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas zinātnieku ieteikuma parkā tika sastādīti koki, ko kā uzskates līdzekļus bija iecerēts izmantot studiju procesā.
Eiropas dārzu pārstādīs
1984. gada vasarā, vērienīgi atzīmējot vācu karaspēka padzīšanu 1944. gadā, parkā atklāja pieminekli padomju karavīriem. Tā autore tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga jau tolaik atzina, ka viņas mākslinieciskā iecere tehniski izpildīta ļoti sliktā kvalitātē. Tādēļ nebija brīnums, ka deviņdesmito gadu sākumā šis piemineklis pats no sevis sabruka. «Paldies Dievam, tas notika atmodas laikā, citādi man būtu jāiet cietumā,» sacīja māksliniece. Tagad šajā vietā ir piemiņas plāksne.
2003. gadā pirms valsts iestāšanās ES Stacijas parkā, līdzīgi kā vairākas citās Latvijas pilsētās, tapa stādījums – Eiropas dārzs. Šodien tas gan izskatās diezgan neizteiksmīgi. Jelgavas pašvaldības Būvvaldes ainavu arhitekts Andrejs Lomakins skaidro, ka ap parku sākto ielu rekonstrukcijas darbu gaitā tiks uzlaboti celiņu klājumi arī ap Eiropas dārzu. Pēc rekonstrukcijas plānots papildināt šo apstādījumu daļu ar mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotākiem augiem. ◆
