Ilggadējais pedagogs un Jelgavas 1. ģimnāzijas direktors Elmārs Sakne aicina savējos neaizmirst «Academia Petrina» un Hercoga Pētera ģimnāzijas mantojumu
«Esmu bijis dažādos amatos, bet vienmēr uzskatījis, ka skola ir pamats visam, un centies pie tās turēties,» teic pieredzes bagātais skolotājs, ilggadējs Jelgavas 1. ģimnāzijas direktors (1986 – 2004) un izglītības darbinieks Elmārs Sakne. Ar sirmo vīru, kurš pērn novembrī nosvinēja 80, tiekamies dažas dienas pēc viņa lolotās patlaban Tehnoloģiju vidusskolas 95. gadadienas. Vēl dzirkstī satikšanās prieks un lepnums par paveikto, kā arī joprojām ir dzīva rūpe par Latvijas izglītības sistēmas «apslimušo» tagadni un atveseļošanās iespējām.
Laiks, kas norūdīja
«Pēc Jelgavas 1. vidusskolas, ko pabeidzu 1953. gadā, domas bija visādas. Taču, iestājoties Cēsu Skolotāju institūtā, liktenis tika izšķirts uz mūžu. Studēju kopā ar Ēriku Hānbergu. Vēlāk abi iestājāmies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tas bija ļoti interesants laiks. Esmu pedagoģijas ģēnija Jāņa Menča students. Viņš manas stundas hospitēja, plānus revidēja un mācīja, kā strādāt. Tajā laikā bija vairākas tādas autoritātes, kas turēja rokā visu nozari un audzināja skolotājus,» uz pedagoģiskā aicinājuma sākumu atskatās fizikas un matemātikas kvalifikāciju ieguvušais Elmārs Sakne, kurš profesionālo dzīvi vairāk veltījis fizikai.
Pēc studijām kopā ar Liepājā apņemto liepājnieci matemātikas skolotāju Birutu abi atgriezās kara izpostītajā Jelgavā, un jaunais pedagogs stājās savas absolvētās skolas skolēnu priekšā, tā vēl pamatīgāk savelkot piederības saites. Tās neatslāba, kad drīz vien Elmārs kļuva par Jelgavas rajona un pilsētas Izglītības nodaļas vadītāju. «Tas bija vairāk saimniecisks darbs – direktoru un skolotāju štatu komplektēšana, jaunbūves un piebūves. Manā laikā uzcēla gandrīz visas Jelgavas vidusskolu ēkas. Toreiz bija vienkārša tā lieta, jo bija tikai viena partija. Bez variantiem. Neloloju nekā pozitīva par to laiku. Ja pats nav gājis cauri, to izprast ir grūti. Bija jāsitas ar nabadzību un pazemojumiem. Piemēram, paziņo, ka skolotājam jāierodas muzejā klausīties, kā lasa priekšā «Mazo zemi», ko it kā Brežņevs uzrakstījis. Tas pazemoja, bet vienlaikus norūdīja,» 50 okupācijas gadu ar dažādu intensitāti degušo «kausējamo krāsni» raksturo Elmārs Sakne.
Skolēni prata lasīt zemtekstu
Pielāgošanās, bet tajā pašā laikā gudru savas stājas un pārliecības noturēšanas mākslu viņš apguvis jau vidusskolā, kas, savulaik pārtapusi Hercoga Pētera ģimnāzijā un Jelgavas Valsts 1. klasiskajā ģimnāzijā, ir tieša «Academia Petrina» mantiniece. «Kad mācījos, bija Staļina laiks. Skolotāji runāja, kas viņiem klases priekšā bija jārunā, bet virtuvē sprieda pavisam ko citu. Skolēni lasīja skolotāju domas par visiem simts procentiem. Viens cilvēks gan atklāti nostājās pret sistēmu, bet zaudēja. Tas bija skolas direktors Pēteris Bušs. Tūlīt pēc kara bija kāda tiesāšana. Paziņo – kāds cilvēks jānošauj. Kurš par? Rokas pacēla visi, izņemot Pēteri Bušu. Brīnos, kā pēc tam viņu vēl tik ilgi atstāja amatā, bet dzīves direktoram vairs nebija. Viņš bija arī fantastisks literatūras skolotājs – mūsu klasē ļoti emocionāli noskaitīja visu «Atraitnes dēlu», izgāja no klases, aizgāja un pakārās,» dramatiskos notikumus atsauc atmiņā Pētera Buša darba pēctecis.
Melot vairs nav slikti
Taču šajā tumšās ideoloģijas laikmetā izglītībā bija arī kas pozitīvs, min Elmārs Sakne. «Salīdzinot ar laiku, kad pats mācījos, skolas prestižs bija ļoti augsts. Patlaban izglītības sistēmā saredzu lielas problēmas, bet pagaidām man vēl tās ir grūti definēt. Datorā esmu savācis ap 700 publikāciju par Latvijas izglītību. Gribu tās sakārtot, bet man neizdodas – viens par vienu, otrs par otru, trešais par trešo. Gandrīz nekā kopēja. Visu laiku vajag kaut ko mainīt un taisīt. Visi piedalās. Visi zina, kā jābūt, tikai nekas nesanāk. Viens vienīgs viedokļu izvirdums bez kopsaucēja,» raksturo pedagogs. Vienu no šā haosa iemesliem viņš saredz vērtību izpratnes maiņā. Iepriekš tās bijušas tuvu absolūtajam – melot ir slikti, un viss! Taču patlaban vērtības kļuvušas relatīvas. «Var bezatbildīgi kaut ko publicēt, paziņot un apsolīt. Tava problēma, ja noticēji! Tāpat mani nepatīkami pārsteidza, kad no skolas iekšējās kārtības noteikumiem, ko savulaik izstrādājām kopā ar skolēniem, pazuda punkts, ka vecākiem cilvēkiem jāizrāda cieņa un jāsveicina skolotāji. Strīdējos pretī, bet man paskaidroja, ka skolotājam vispirms jāizpelnās cieņa, nevis tā jānosaka ar likumu,» neizpratnē ir pieredzes bagātais pedagogs.
Viņš novērojis, ka pēdējā laikā tiek devalvēta skolas profesionalitāte, un tas rada neuzticību. «Šķiet, te to karogu nes politiķi. Izglītības joma ir ļoti izdevīga, lai sevi pieteiktu, bet pēc tam viņi visu pamet un aiziet. Piemēram, bērni pārkāpj satiksmes noteikumus. Politiķi ierosina, ka vajag tos skolēniem mācīt. Jā, vajag – tā ir laba lieta! Taču pārkāpumi turpinās, un varas pārstāvji nolemj, ka nepieciešams vesels mācību priekšmets. Satiksmes noteikumi par tādu nav kļuvuši, bet ir priekšmeti, kas šādā veidā tapuši, saspiežot pārējo mācību saturu. Tas liecina par ārkārtīgi dziļu pedagoģiskā procesa neizpratni,» norāda Elmārs Sakne, metot akmeni vēl vienā politiķu lauciņā – neatrisinātajā valodas jautājumā. Ilggadējais izglītības darbinieks pārliecināts, ka mācībām būtu jānotiek tikai latviešu valodā, ko mazākumtautību bērni apgūtu bērnudārzā. «Kad strādāju, skolā bija liels krievvalodīgo audzēkņu skaits, bet nekādas problēmas un konflikti neradās,» viņš teic.
Latvijas karogs skolas tornī
Lai gan pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā izraisītās skolu brīžam bezjēdzīgās sacensības rezultātā Jelgavas 1. vidusskolai izdevās izcīnīt ģimnāzijas statusu, ilggadējais direktors izturas ar sapratni pret kārtējo nosaukuma maiņu. «Ņemot vērā skolēnu skaita samazināšanos, lai saglabātu skolu, bija atkal jāuzņem mazās klases. Skola izvēlējusies ļoti nopietnu virzienu – raisīt interesi par robotiem. Tas ir laikmetīgi. Novēlu šos sapņus piepildīt ar saturu, bet tas nebūs viegli, jo Latvijā ir daudz konkurentu,» savējiem vēl Elmārs Sakne, aicinot neatstāt novārtā dižo vēstures mantojumu. Tas rada un stiprina piederību jeb patriotismu, bez kā skolas devīze «Mūža darbu Latvijai!» pašreiz aktuālās ideoloģijas «pats savas laimes kalējs» priekšā kļūst par tukšu skaņu. «Šī saikne ar «Academia Petrina» ir unikāla skolas parādība, kādas Latvijā otras nav. Skatoties uz zinātniekiem, māksliniekiem, atmodas darbiniekiem un valstsvīriem, kas tur mācījušies, redzam pamatīgu kultūras kodolu. Par šo skolu bijušas divas starptautiskas Zinātņu akadēmijas konferences, ko esam organizējuši kopā ar akadēmiķi Jāni Stradiņu. Vienā no tām lasīju referātu, kāpēc uzskatu, ka 1. ģimnāzija ir tā mantiniece un turpinātāja. Pastāvēju uz to, tur bija tie paši skolotāji. Skola nav ēka, bet cilvēki,» pārliecināts bijušais direktors. Viņš deg arī par to, ka netiktu aizmirsti Latvijas laikā pārsauktās Hercoga Pētera ģimnāzijas varoņi. «Kad ieradās padomju vara, audzēkņi pretojās. Sadarbībā ar Rīgas 1. vidusskolu tika nodibināta nopietna pagrīdes organizācija. Zinu gadījumu, kad zēni skolas tornī bija uzvilkuši Latvijas karogu, noslēguši izejas durvis un atslēgu nosvieduši. Sekoja aresti, spīdzināšana, bads vieninieku kamerās, pārvešana uz Padomju Savienību. Tikai viens no viņiem pēc tā visa atgriezās dzīvē. Muzejā jau tas ir, bet tur ir viss kaut kas,» celt godā un lepoties par būtisko mudina skolas patriots Elmārs Sakne. ◆
