Oktobra pirmajā svētdienā tradicionāli tiek atzīmēta Skolotāju diena.
Oktobra pirmajā svētdienā tradicionāli tiek atzīmēta Skolotāju diena. Pedagogu profesionālo svētku priekšvakarā «Ziņas» aicināja uz sarunu divus Jelgavas rajona skolu direktorus, kas pārstāv atšķirīgas paaudzes, – Teteles pamatskolas direktora Antona Želnas pedagoga darba stāžs ir vairāk nekā četrdesmit gadu, un viņš ir rajonā vecākais
direktors, bet Šķibes pamatskolas direktore Inita Juhņeviča ir viena no jaunākajām: skolu vada pusgadu, pedagoga stāžs – astoņi gadi.
Kāpēc izvēlējāties pedagoga profesiju?
Inita Juhņeviča: – Skolā esmu dzimusi, skolā augusi un arī palikšu skolā. Tas nācis no ģimenes, no manas mammas – pieredzes bagātas skolotājas (vēl pirms gada – Aizupes skolas direktores – red.). Kad paņemu uz skolu līdzi savu meitiņu, atceros, kā pati sēdēju mammas stundā un zīmēju. Par visām skolas problēmām dzirdēju, kad mamma pa telefonu runāja. Šī vide man nav sveša, un te jūtos pārliecināta, ka varu izdarīt visvairāk. Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē esmu ieguvusi latviešu un krievu valodas skolotājas specialitāti, papildus apguvu angļu valodu.
Direktores darbs man patīk aizvien vairāk, jo redzu, ka varu izdarīt lielas lietas. Reizēm sēžu svētdienā skolā un domāju: mīļais Dievs, man šeit tik ļoti patīk, ka negribas nekur iet. Un mani baida tas, ka šis darbs mani ieraus tik dziļi, ka zaudētāja būs ģimene.
Antons Želna: – Beidzis Ezernieku vidusskolu, nedomāju, ka kļūšu par skolotāju, jo mēs – daudzi pēckara zēni – vēlējāmies būt virsnieki. Fiziski biju labi sagatavots, biju Dagdas rajona čempions šaušanā. Saņēmu arī norīkojumu uz Voļskas Augstāko kara skolu, kur tika sagatavoti reaktīvo iznīcinātāju piloti. Taču toreiz ātri varēja atrast ieganstu, lai no Latvijas ceļš uz militārajām augstskolām būtu slēgts. Nelīdzēja pat mans brauciens uz Maskavu pie maršala Maļinovska. Uz Rīgas Kara skolu negāju principā! Tad pieņēmu piedāvājumu strādāt Krāslavas rajona Upmalas septiņgadīgajā skolā. Veļikije Lukos (uz turieni man no mājām bija ļoti ērti aizbraukt) Pedagoģiskajā institūtā beidzu Fizikas un matemātikas fakultāti.
Kas jūs saista pedagoga darbā?
I.J.: – Jaukākais ir bērni. Uzskatu, ka skolā nedrīkst strādāt cilvēki, kas nemīl viņus, un tie, kuri ir slinki. Man bērni ar saviem smaidiem, jokiem, palaidnībām ir atgādinājums par bērnību. Šogad 1. septembri pirmo reizi iezvanīju, būdama skolas direktore. Kad man iedeva rokā skolas zvanu, es apjautu, ka šāds mirklis man ir bijis pirms daudziem gadiem Aizupes skolā, kad iezvanīju pirmo stundu. Man radās īstie vārdi, ko teikt savas skolas kolektīvam. Tad pie manis ar puķēm pienāca mamma ar papu. Tie ir mirkļi, kuru dēļ ir vērts strādāt skolā!
A.Ž.: – Pirmajos gados, kad strādāju skolā, izjutu ļoti lielu sabiedrības cieņu. Tagad vecāki skolotājam vairs pat nepajautā – kā mans dēls mācās? Atceros reizi, kad vajadzēja doties uz rajonu. Toreiz lielākoties brauca ar smagajām automašīnām. Kolhoza priekšsēdētājs atbrīvoja man vietu blakus šoferim – «lai skolotājs nesaaukstējas» – un pats kāpa kravas kastē. Tā bija īpaša sajūta, ka esmu vajadzīgs.
Kas ikdienā jums dara visvairāk rūpju?
I.J.: – Traucē saimnieciskā nesakārtotība. Daudz rūpju prasa tehniskās lietas, kur nepieciešami naudas ieguldījumi – izlietne nav kārtībā, caurule saplīsusi, kopētājs nedarbojas, autobuss jāremontē.
A.Ž.: – Daudz laika paņem dažādu dokumentu noformēšana. No rīta līdz vakaram papīri jākārto! Kad ienāks datoru informācijas tīkls, būs vieglāk. Skola ir veca, jādomā, vai jumts netek, vai viss kārtībā.
Kā vērtējat mūsdienu skolēnu paaudzi?
I.J.: – Bērns uz skolu atnāk labestīgs, atvērts un zinātkārs. Skolotāja uzdevums ir šīs īpašības nenoslāpēt. Mūsu bērni aug pārmaiņu laikā, viņi saprot, ka zināšanas būs nepieciešamas pašiem. Bērni ir pašapzinīgi, pašpārliecināti, apzinās savu vērtību, dažkārt arī nepamatoti. Atļaujas pieprasīt – gribu sportu, gribu stundā ko citu darīt. Skolotājam ir jāuzklausa, jāprot izskaidrot, dot padomu.
A.Ž.: – Salīdzinot ar mums tādos gados, bērni tagad ir gudri. Taču daudzi nevēlas apgūt zināšanas ar mērķi, ka tās vajadzēs dzīvē. Nāk uz skolu pienākuma pēc, jo daudzi redz, ka vecāki ar augstāko izglītību sēž tirgū. Par saviem skolēniem man ir prieks, ka viņi prot aizstāvēt skolas godu. Kad dodamies uz sacensībām vai esam kādā delegācijā, par viņiem nav jākaunas.
Kā ikdienā palīdz jūsu lielā (nelielā) pieredze?
I.J.: – Izlemt, kā pareizi rīkoties, man vienmēr palīdzējusi izjūta. Kad pienāk īstais brīdis, situāciju atrisinu. Saprotu, ka zemapziņā jau esmu zinājusi, kā rīkoties. Protams, nekad nekautrējos prasīt padomu kolēģiem, vecākiem, Skolu valdē un lepojos, ka man ir tādi cilvēki, kas palīdz. Tajā pašā laikā lēmumu vienmēr pieņemu pati.
A.Ž.: – Daudzas lietas labāk izprotu, vieglāk sakārtot dokumentāciju, parasti jau zinu, ko kur vajag. Taču ar lielu pieredzi nav arī tik vienkārši. Ja tāda ir, tad vajadzētu prast arī daudz ko gar ausīm laist, bet nē, man gribas, lai darbs tiek izdarīts tieši tā, kā es to uzskatu par pareizu.
Pašreiz moderni runāt par skolas vīziju. Kā attīstās skola un ko šajā procesā jūs vērtējat pozitīvi, bet kas, jūsuprāt, nolemts neveiksmei?
I.J.: – Katrai skolai ir savs attīstības ceļš. Tas atkarīgs no kolektīva, skolas materiālā stāvokļa, atrašanās vietas. Par izglītību valstī domājot, pozitīvi vērtēju skolu optimizāciju: vienam pagastam uzturēt divas skolas, kur klasē ir 5 līdz 10 bērni, ir nerentabli.
Negatīvi vērtēju skolēnu pārslodzi, kas rodas daudzo stundu un ārpusstundu nodarbību dēļ. Jāatzīst, ka daļa šo stundu tiek iekārtota, lai skolotājiem būtu pietiekami liela slodze un atalgojums. Rezultātā skolotāji ir pārstrādājušies, taču algu vienalga saņem niecīgu. Nupat šīs lietas tiek sakārtotas. Uzticos izglītības ministres aizsāktajām reformām.
A.Ž.: – Runāšu vairāk par savu skolu. Pozitīvi ir tas, ka esam pratuši iesaistīt savus skolēnus ārpusklases darbā. Viņi piedalās konkursos, arī televīzijas rīkotajos, labi rezultāti ir skolas futbola komandai, darbojas folkloras kopa, otro gadu izdodam literāro almanahu. Slikti tas, ka mūsu skola atrodas ģeogrāfiski neizdevīgā vietā – Cenu pagasta malā –, daudziem skolēniem jāmēro patāls ceļš uz Brankām. Vēl aizvien vājā vieta mums ir sadarbība ar vecākiem. Taču ir darbīga skolas padome.
Kāpēc, jūsuprāt, skolu attīstība līdz šim netika saistīta ar skolotāju algu normalizēšanu?
I.J.: – Domāju, ka valstij naudas tiešām nav. Bet, ja būtu situācija, kad katrai skolai iedotu daudz naudas, tas tāpat neatrisinātu ne skolotāju kvalifikācijas, ne saskarsmes, ne mācību satura, ne skolēnu slodzes problēmas. Skolotāji ir ļoti dažādi, gan tādi, kas, godīgi strādājot, tiešām nenopelna ne piecdesmit latu, gan tādi, kuriem arī 500 latu alga nebūtu garantija kvalitatīvam darbam.
Šajā sakarībā gribu runāt par skolotāja prestižu. To veido skolotājs pats. Ja kliegsim, ka esam nabadzīgi, pārstrādājušies, tad tā arī par mums domās. Skolotājs iespaidu par sevi rada pats. Esam tādi paši cilvēki kā visi – ar dažādu kompetenci, zināšanām, gaumes izjūtu, vēlmēm, braucam uz teātriem, lasām grāmatas, apmeklējam kosmētisko kabinetu. Tāpēc aizvainojoša bija žurnālā «Ieva» izlasītā frāze: «Piedod, bet tu izskaties pēc lauku skolotājas.» Ko tas nozīmē – izskatīties pēc lauku skolotājas? Dažādas sievietes ir gan laukos, gan Rīgā. Aizrakstījām «Ievai» vēstuli.
A.Ž.: – Ministre teica, ka līdz šim laikam mēs tikai runājām, viņa atnākusi darīt. Taču, ja viņai nepalīdzēs, tad viņa viena arī problēmas neatrisinās. Taču «augšā» nedomā, kā visu valstī notiekošo uzņem jaunā paaudze. Bērni saka: ko tu, skolotāj, runā, ja valstī cilvēki tādi palaidnieki? Izglītību nevarot attīstīt! Kur kredīti palika? 9. klasē skolēni jautā ekonomikas skolotājam, bet viņam grūti notiekošos procesus izskaidrot. Uzskatu, ka privatizācija arī daudzkārt notiek ne tā, kā šķiet godīgi. Ir lielas cerības, ka izglītības ministre savus solījumus pildīs un mērķi sasniegs.
Kā vērtējat skolotāju protesta akcijas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību viņu problēmām?
I.J.: – Skolotājiem jārisina
savas problēmas pārdomāti un racionāli. Piketi man nepatīk. Galvenais – neļausim par izglītību spriest nekompetentiem cilvēkiem. Par to jārunā profesionāļiem, sadarbojoties skolotājiem, ministrijai, valdībai. Tas ir veids, kā risināt problēmas. Nepazemosim sevi vēl vairāk, kā tas jau izdarīts. Neesam sliktāki par tiem, kas bankā strādā. Mēs esam savā vietā un darām savu darbu, jābūt lepnam saukt sevi par skolotāju. Sabiedrības attieksmi sajutu, kad meklēju angļu valodas skolotāju. Man kādā iestādē pajautāja tādā īpašā tonī:
– Un jūs iedomājaties, ka mēs brauksim uz lauku skolu?
Pat nepaprasīja, kāda alga būs. Varbūt man ir līdzekļi, vecāki ziedo, un mēs varam skolotājam samaksāt 500 latu mēnesī, pateicu, lai celtu savu pašapziņu, un noliku klausuli.
A.Ž.: – Streikot nevajag! Ja neiesim stundās, no tā nekāda labuma nebūs. Ja pašreiz budžetā nav līdzekļu, tad ceram, ka stāvoklis mainīsies jaunajā mācību gadā. Esam gatavi samazināt skolotāju slodzes. Valstī izstrādāti vairāki pieņemami varianti. Ticam savai ministrei. Taču, ja skolotājam liela ģimene, tiešām grūti iztikt. Tāpat, ja jaunais skolotājs mācās. Man skolā ir divi maģistranti, viens doktorands, šķiet, ka viņiem neklājas viegli. Bet kur mēs, vecie skolotāji, iesim? Mēs bez skolas vairs nevaram iztikt. Jaunie nenāk. Meklēju angļu valodas skolotāju. Universitātē man parādīja ziņojumu dēli ar darba piedāvājumiem un tā dziļdomīgi teica: uzrakstiet, cik jūs skolā maksāsiet.
Kā ir vairāk – sabiedrības atbalsta vai neizpratnes par skolu problēmām?
I.J.: – Jūtu neizpratni, un skolai pašai jāveic liels darbs, lai informētu par sevi, lai iesaistītu vecākus, sabiedrību skolas dzīvē. Mums jāparāda, ko mēs darām, tad varam gaidīt arī no sabiedrības. Taču pagastā izglītība ir prioritāte ne tikai «uz papīra», mūs atbalsta ikdienā materiāli un morāli.
A.Ž.: – Paldies Cenu pagasta priekšsēdētājam un deputātiem, viņi skolu atbalsta. Uzlabojušies sakari ar pagasta tiesu, tagad problēmas risinām kopīgi.
Vai Skolotāju dienā jums būs svētku izjūta?
I.J.: – Noteikti. Devītā klase gatavo skolotājiem pārsteigumu. Arī pagasta pašvaldība pedagogus parasti neaizmirst. Savā svētku dienā skolotāji paredzējuši doties izbraukumā. Mājās pulcēsimies ģimenes lokā. Galvenā būs mana mamma kā pieredzes bagātākā skolotāja. Mūs visus ģimenē vieno saskarsme ar skolu. Jo – kādas pēdas atstājusi skola, tā arī veidojas cilvēka dzīve. Gribu novēlēt: skolotāj, neklanies nevienam, iztaisno muguru, ieejot klasē, un saki bērniem patiesību!
A.Ž.: – Būs! Mana vietniece ārpusklases darbā palīdzēs šo dienu sagatavot. Skolotāji pelnījuši ko priecīgu un labu. Skolēni arī ir gatavojušies. Atbrauciet, redzēsiet!
