Piektdien 1. augusta «Zemgales Ziņās» es ieraudzīju klasisko jautājumu «Quo vadis, Latvia?».
Piektdien 1. augusta «Zemgales Ziņās» es ieraudzīju klasisko jautājumu «Quo vadis, Latvia?». Raksta autors saskatījis kaut kādu «partiju» ļaunos spēkus, kuri bīda Latviju postā un iznīcībā. Izņēmums esot vienīgi Nacionālo reformu partija (TB/LNNK), kura, neraugoties uz nepopularitāti (tauta to pārāk maz saprot un uzklausa), darot visu iespējamo «Latvijas iecelšanai saulītē».
Manuprāt, autors šajā rakstā demonstrē savu un savu līdzdomātāju atteikšanos no personīgās atbildības par Latvijas gaitu pasaulē un vēsturē, noveļot to uz «nenacionālo partiju», bijušo čekistu un PSKP funkcionāru pleciem.
Faktiski Latvijas attīstība notiek saskaņā ar dabas, vēstures un Dieva likumiem. Izmaiņas šajā procesā var notikt tikai tad, ja katrs indivīds redz kopīgo mērķi un uz uz to pašaizliedzīgi tiecas. Tiecas, pašam gādājot par šā mērķa saniegšanu.
Pašreizējās situācijas traģisms ir izskaidrojams ne tik daudz ar dažu pie varas esošo grupējumu tīšu ļaunprātību (es neizlēdzu atsevišķus faktus, tādi tiešām ir), bet vairāk gan ar masu negatīvismu, visa noliegšanu un kritizēšanu, negribēšanu saprast, nespēju mācīties no cilvēces vēsturiskās, kultūras un garīgās pieredzes, bezatbildību par savu likteni. Jā, komunisma celtniecības laikā mūs mācīja būt personīgi nevarīgiem, bezatbildīgiem, un mēs šo mācību ar retiem izņēmumiem (Gunārs Astra, Vizma Belšēvica u.c.) pieņēmām. 1. augusta «Ziņās» publicētais raksts liecina, ka šīs audzināšanas «sasniegumi» joprojām tiek izmantoti, lai celtu troksni un traucētu normālai un dabiskai procesu attīstībai.
Manuprāt, kaut kas pozitīvs ir katrā partijā, kustībā un pat visnelietīgākajā indivīdā. Es uzskatu, ka mans uzdevums ir ieraudzīt šo pozitīvo, atbalstīt un stiprināt to, parādīt līdzcilvēkiem un tā palīdzēt Latvijai augt. Bet nepieņemamo ir jāpalīdz pārvarēt un griezt par labu, ne tikai klaigāt, ka tāds ir.
