«Esam daudzās jomās tirgus līderi, biedri arvien nāk klāt, atzīstot, ka mūsu darbs ir pareizs, labs un vajadzīgs,» saka kooperatīva «Latraps» ģenerāldirektors Edgars Ruža
– Vispirms pastāstiet, kas pašlaik notiek ar ziemāju laukiem.
Zemgalē par ziemājiem šogad īsti nav ko runāt, jo tie ir pārsēti. Ja kāds atstājis, tad ar tādu domu, ka kaut kas kaut kur būs jāsēj rudenī, un šie lauki vairāk vai mazāk ir tādi kā papuves veida – tur nekāda lielā raža nav gaidāma. Varbūt vien kādā retā laukā kaut kur aizvējā. Otrs iemesls, kādēļ kaut kas atstāts, ir sēklas sagāde rudenī. Kaut nedaudz, bet lai vismaz kas būtu, ko novākt. Jo tāds sēklas jautājums kā šogad pavasarī bija liels izaicinājums – salasīt pa visu pasauli. Tāpat būs arī rudenī, jo rezerves nekādas valstī nav, neviens īpaši sēklu netur. Skatīsimies, ko dabūsim te, Vidzemē ir labāk pārziemojis, dažos Kurzemes reģionos arī.
– Ir aprēķini, cik galu galā izsala?
Starp 80 un 90 procentiem lauku ir tādi, kas jāpārsēj, bet pārsēja mazliet mazāk. Līdz 15 procenti lauku bija tādi, kas kaut kādu iemeslu dēļ pārziemojuši. Šogad bija arī tā, ka pārziemoja nepareizā laika, ārkārtīgi novēlotie sējumi.
– Vai esat analizējuši iemeslus, kādēļ izsala? Dzirdēts, ka lielas ražas griboši zemnieki sējuši siltākiem, piemēram, Vācijas apstākļiem piemērotu sēklu, kas dod labāku ražu…
Absolūti ne. Tā sēkla, ko izplatām mēs, ir ziemcietīgākā, kāda mūsu apstākļiem varētu būt. Marta sākumā, kad ziemāji sāka atkust un pirmie lauki izsust, skatījāmies un teicām – aha, visas rietumu šķirnes zūd, bet mūsējās – ‘Fredis’, ‘Modris’ un kas tur vēl – paliek. Diemžēl, situācijai attīstoties tālāk, tā nebija labvēlīga arī vietējām šķirnēm. Faktiski arī mūsu šķirnes nav tādā stāvoklī, ka tās būtu racionāli atstāt. Sals ir bijis kombinācijā ar pāris dedzinoša vēja dienām, tas kopā augus vienkārši izdedzināja.
– Ja vairums lauku izsaluši, ko tas nozīmē zemniekiem?
Tas nozīmē, ka tā ir lauksaimniecība! Ar to jārēķinās. Pirms diviem gadiem gandrīz visā pasaulē bija neražas, cenas ļoti augstas, un mēs Latvijā bijām vienīgā dievzemīte, kur ražas bija ļoti augstas. Tie, kas tā gada naudiņu iebāza zeķē vai citā veidā paglabāja nebaltai dienai, šodien saka – neraža ir, nav labi, bet tāpēc nav jāiet kārties. Kopumā arī pašlaik nedzirdam, ka kāds teiktu: «Cauri ir!» Tas ir normāls process.
Patlaban viss atkarīgs no tā, kā attīstīsies sezona, kā augs vasarāji. 2009. gadā Zemgalē izsala 60 procentu ziemāju, bet vasarāji tajā gadā deva ļoti, ļoti labu ražu, kompensējot gandrīz visu, ko neieguva no ziemājiem. Protams, papildu izdevumi bija sējai, bet tā nebija katastrofa. Varbūt šogad būs tāpat, sezona tikai sākas.
– Kas notiek ar vasarājiem? Dīgsti netika laukā no zemes, zemnieki ilgi gaidīja lietu.
Tagad ir lijis visā Latvijā. Otrdien droši vien viens otrs jau čīkstēs, ka šausmas, šausmas, pludojam. Bet pirms nedēļas tiešām trūka mitruma, kvieši sanāca ļoti nevienmērīgi, sadīga pleķu pleķiem. Tomēr atkal – tā ir lauksaimniecība!
Protams, līdz ar mitrumu viss sadīgst. Problēmas var rasties, ja pēc sadīgšanas ir tik totāls sausums, ka lietus ir tikai ap Jāņiem, un tad viens ir jau izaudzis liels, nākamais tikai dīgst ārā.
Kopumā par vasaras kviešiem neko kritisku nevar teikt, ņemot vērā, kāds datums ir pašlaik, nevaram teikt, ka ir ļoti agrs pavasaris, bet sēja sākās ļoti agri, viens otrs vasarāju lauks ir jau pāraudzis ziemājus un izskatās labāk par tiem atstātajiem. Cerēsim, ka visas šā gada nelaimes jau būsim izsmēluši, un visam vajadzētu būt «ok».
– Kā veicas ar lauku apdrošināšanu, ko pirmo gadu piedāvājāt zemniekiem? Ziņojāt, ka divarpus miljonu eiro izmaksāsiet zaudējumu segšanai.
Divi miljoni ir jau izmaksāti, par dažiem laukiem, kur bija vajadzīgs papildu novērtējums, aprēķini vēl ir procesā. Ziemāju apdrošināšanai šis bija pirmais gads, zemnieku aktivitāte nebija pārlieku liela, apdrošināja 55 lauksaimnieki. Tajā pašā laikā mūsu partnerim – vācu kompānijai – pirmajā gadā arī uzreiz tāds secinājums – aha, ienācām Latvijā, apdrošinājām, un par visām platībām faktiski arī nācās izmaksāt! Tas ir tāpat kā mašīnas, kas vienā dienā apdrošinātas, pēc tam arī vienā dienā saskādētas. Taču šī apdrošināšana ir kooperatīvs, visi zemnieki automātiski ir šā uzņēmuma līdzīpašnieki, tādējādi apdrošināšana vērsta uz pašu zemnieku. Ja divu trīs gadu laikā Latvijas klimatiskie apstākļi veidotos tādi, ka ziemošana nav veiksmīga, protams, kaut kādā mirklī būs jāspriež par prēmiju paaugstināšanu. Taču pašlaik par to pat nav domas.
– Ko zemniekam apdrošināšana nozīmē? Ko dabū atpakaļ?
Zemnieks principā dabū atpakaļ ieguldījumus, zaudējumus. Apdrošināšana nenozīmē, ka varētu saņemt naudu par plānoto ražu. Tas ir tad, ja apdrošina pret vasaras riskiem, – vētru, lietusgāzēm, krusu. Šajā gadījumā tiek samaksāts par sēju. Taču zemniekam arī ir izvēle, par kādu summu apdrošināt.
– Kooperatīva mājas lapā redzams uzsaukums apdrošināt laukus pret vasaras riskiem. Pieprasījums pēc ziemas pieredzes liels?
Jā, cilvēki interesējas. Protams, ir šī «šķēre», lai pieņemtu lēmumu – tikko pazaudēti ziemāji, tagad vēl piemaksāt, ieguldīt naudu apdrošināšanā… Taču jūtama arvien lielāka sapratne, ka apdrošināšanai ir nozīme, arī ka tā nav peļņas avots, bet gan nodrošināšanās pret negadījumu, lai nebankrotētu un nekļūtu par slogu citiem.
– Kā graudu tirgu ietekmē Ukrainas un Krievijas attiecības, ņemot vērā, ka Ukraina ir pasaulē sestā lielākā kviešu eksportētāja, bet Krievija – piektā?
Pašlaik šā konflikta dēļ abās valstīs vērojams būtisks valūtas vērtības kritums, tādēļ graudus eksportēt ir izdevīgāk. No otras puses – kamēr naudas vērtības kritums turpinās, ukraiņu zemnieki paši savus graudus tur «uz rokām» un nepārdod. Viņi gaida mirkli, kad pirks minerālmēslus, un tad arī mēģina pārdot graudus, lai viens pret vienu turp un atpakaļ notiek preču kustība. Vēl viena lieta – Ukrainā šo procesu dēļ jau ir minerālmēslu nepietiekamība, līdz ar to ražas būs mazākas. Nākamais ir Melnās jūras ostas – kā tur attīstīsies viņu attiecības. Pašlaik viss darbojas, ukraiņi un krievi savus graudus krauj intensīvi, bet konflikts nav beidzies. Ukrainas un Krievijas dēļ vecās ražasgraudu cenas pakāpās par 11 – 12 procentiem. Kā būs jaunajai ražai, vēl neprognozē. Paredz labas ražas, bet līdz tam vēl laiks.
Pašlaik graudu cena ir laba, eksperti saka, ka kritīs, turklāt to saka daudzi, un, ja to saka daudzi, tas nozīmē, ka cena kaut kad kāps.
– Kādu redzat «Latraps» finanšu gada noslēgumu?
Kooperatīvam finanšu gads noslēdzas 1. jūlijā. Esam divus mēnešus pirms gada beigām. Viennozīmīgi, tas nebūs tāds kā iepriekšējais, kad bija Latvijas rekordražas, līdz ar to liels graudu iepirkums un augstas cenas, arī dārgi minerālmēsli, kas viss kopā veidoja arī mūsu milzīgo apgrozījuma kāpumu. Šogad tas būs par kādiem 15 procentiem mazāks, bet tas arī tika prognozēts vēl pirms finanšu gada sākuma, kad plānojām pat 20 – 25 procentu kritumu. Izaugsme arvien ir bijusi. Pārpalikuma rādītāji iepriekšējā gadā bija vēsturiski labākie, bet šogad būs krietni zemāki. Taču tas nav mūsu mērķis. Mūsu mērķis ir strādāt plusos un dabūt labākās cenas biedriem. To aizvien spējam. Esam daudzās jomās tirgus līderi, biedri arvien nāk klāt, atzīstot, ka mūsu darbs ir pareizs, labs un vajadzīgs. Pašlaik tiešām viss notiek – attīstām jaunus projektus.
– Arī Elejas centrā redzama jaunu torņu būvniecība.
Jā, esam uzbūvējuši jaunu graudu pieņemšanas līniju. Tā būs miežiem, orientējoties uz alus miežiem. Iesalnīca ir sākusi strādāt, apgādājam mūsu alus darītavas ar pašu audzēto miežu iesalu. Lai tas process būtu maksimāli augstas kvalitātes, speciāli būvējam alus miežu pieņemšanas un pirmapstrādes kompleksu. Līdz šim Elejā strādājām ar kviešiem un rapšiem, tagad būs arī miežiem.
– Miežus tik daudz audzē?
Protams! Plus vēl pašlaik pēc jaunajiem ES noteikumiem lauksaimniekiem obligāti jābūt trim kultūrām. Zemgalē jau bija ļoti nonivelējies – rapši, kvieši, rapši, kvieši. bet trešās kultūras īsti nebija. Tā ka miežu audzēšana nu tiek piespiesta ar tā saukto zaļēšanas programmu. Šogad ieviešam arī pupas, skatīsimies auzas, bet rudzi nav īsti Zemgales kultūra.
– Iepriekš, komentējot Eiropas Parlamenta plānus ierobežot rapšu platības, esat izteicies, ka rapsis ir vienīgais ekonomiski efektīvi pārdodamais augu sekas kultūraugs Latvijā. Daži laukus maina ar kukurūzu.
Eiropa varbūt neplāno ierobežot audzēšanu, bet absolūti nepārdomāti lēmumi novedīs pie tā, ka rapšu platības būtiski samazināsies.
Bet par kukurūzu – tā augsnei ir ļoti izsūcoša, riktīgs parazīts. Taču kaut kādā ziņā arī palīdz, jo mainās augu slimību un kaitēkļu spektrs. Citādi līdz šim tā bija, ka trīs gadus audzē tikai rapšus vai kviešus, un tad slimības tā savairojas, ka jāmiglo «mellu muti». Intensīvā laukkopībā tā ir. Kad audzē līdz divām tonnām no hektāra, nevajag darīt neko, nevajag ne insekticīdus, ne fungicīdus. Bet, ja grib sešas septiņas tonnas, un tik ir jāaudzē, lai savilktu kopā galus, tad jāsāk likt klāt. Tad augs kļūst par profesionālu sportistu – pats ir jutīgs, nespēj cīnīties ar visu. Visas jaunās šķirnes ir orientētas uz ražu, bet ar mazāku izturību pret slimībām.
– Jūs esat arī kritiski izteicies par biogāzes ražotājiem tieši saistībā ar kukurūzas audzēšanu.
Biogāze kā tāda, ja tā nav piesaistīta lopkopības kompleksam, kur izmanto mēslus, manuprāt, ir neloģiska lieta. Kāds te iebilst pret biodīzeļa vai bioetanola ražošanu, kaut tam praktiski aiziet atlikumi, jo 60 – 70 procentu no rapšiem pārtop raušos. Un tas ir no novāktā auga, bet novāc tikai ap 20 procentiem. Pārējais aiziet atpakaļ augsnē kā mēslojums, tāpēc arī rapši ir kā uzlabotājs. Rapši izveido milzīgu masu, kas zemē aiziet kā organika, līdzvērtīga kūtsmēsliem. Bet kukurūzu iesēj, līdz pēdējam novāc, noplicina lauku, visu masu iegrūžot enerģijā. Zaļa enerģija? Nosacīti. Kamēr siltumu laiž gaisā, tā zaļuma tur ir ļoti maz. Ja ir pilns cikls, ka 70 procentu veido mēsli, 25 procentus kukurūza, jo bez tās īsti biogāze nesanāks, turklāt siltumu izmanto apkurē, tad piekrītu. Bet, ja tas ir tikai uzbliezts katls, kurā sagrūž izaudzēto, siltums aiziet gaisā, bet zemnieks sēž pie galda un valstij prasa kompensāciju, es teiktu – kāpēc man jāmaksā par to, ka kāds komfortabli sēž. Likums bija veidots citādi – tur teikts, ka paaugstinātais tarifs ir tikai tad, ja izmanto kūtsmēslus.
– Problēma uzraudzībā?
Droši vien. Biogāzes staciju būvnieku lobijs ir stiprāks, nekā valdības spēja kontrolēt.
– Jūsu biedru vidū tādu nav?
Tikai Jānis Vinters, bet viņš ir sabūvējis siltumnīcas, kur visu siltumu izmanto. Turklāt viņš projektu attīstīja pirms likuma.
– Vai tas, ka 2010. gadā dibinātais kooperatīvs «Agrario», kas darbojas šajā pašā nišā un ar katru gadu būtiski kāpina biedru skaitu un apgrozījumu, jūsu kooperatīvam nozīmē konkurenci? Esat izteicies, ka Latvijas mērogiem pietiktu ar vienu, maksimums, diviem.
Par konkurenci es nerunātu. Būtiska ir tā sīkpartiju sistēma. Viens kaut ko sāk veidot, viņam veicas, nu tad metas virsū un pa vidu kāds cits. «Agrario» veiksme ir darbības sākums lielās ražas gadā. Bet es viņus arī nekritizēju – ja tur pamatā ir ideja, niša un zemnieki, kam varbūt nepatīk, kā darbojas «Latraps», vai tā personālijas, lai veido jaunu. Es gan teiktu, ka graudkopībā tā nav lielākā problēma, jo sadrumstalotība neveidojas. Vairāk tas ir uz citām nozarēm, tajā pašā pienā ir kooperatīvs kooperatīva galā, un tik skraida mašīnas pa visu Latviju uz priekšu un atpakaļ, bet brīnās, ka pienam maza cena. Kā lai tā veidojas, ja no Limbažiem skrien uz Ventspili pēc piena, bet no Tukuma krustu šķērsu uz Daugavpili. Beigās vēl visu aizved uz Lietuvu. Transporta loģistikas izmaksas veidojas ievērojamas. Jo vairāk sadrumstalojamies, jo mazāk konkurētspējīgi esam lielajā tirgū. Mums ir 40 graudu pieņemšanas vietu, organizējam darbu tā, lai zemniekam jābrauc iespējami mazāks ceļš. Tā kā vairāk nekā 80 procentu eksportējam, graudu virzība ir uz ostām. Eksportēsim arvien vairāk, jo ēdāji paliekam mazāki.
– Uz kā rēķina ir kāpums? Sākam izmantot 30 procentus neapgūtās lauksaimniecības zemes vai biežāk divu tonnu vietā iekuļam septiņas?
Uzskatu, ka, pirmkārt, neapgūtas zemes ir daudz vairāk. Otrkārt, reāli profesionāli apstrādājam 30 procentu no visas aramzemes. Vidējais līmenis, ja apskatāmies statistikas datus par ražu, – tur pat nav ko teikt. Izbraucot ārpus Zemgales, dažkārt ir stipri jāpadomā, kas tur īsti aug, – vai ir kaut kas sēts, vai aug savvaļā kaut kas no padomju laikiem tā, ka pats sevi pavairojis.
– Agrotehnikas vai Vidzemes augšņu vaina?
Tikai profesionalitāte. Agrotehnika. Bet tā neko nedod, ja nesaprot audzēšanu, ja nav izglītības, zināšanu, sapratnes, kā strādāt uz lauka.
– Vairums zemnieku neprofesionāli čubinās savos hektāros no paaudzes paaudzē?
Tur jau tā lieta, ka mums atšķirībā no Rietumeiropas nav paaudžu. Par zemniekiem kļuvām 1990. gadā, kādi 95 procenti no visiem absolūti neprofesionāli cilvēki, kas bija bez izglītības, kā to pareizi darīt. Vai nu ienāca no malas, vai tie bija kādi traktoristi, saimniekošanu uztvēra no traktora kabīnes viedokļa. Daži, kas bija advancēti, gudri un saprātīgi, ir izauguši un attīstījuši saimniecības līdz kaut kam lielam. Daži muļļājas.
– Ko ar tiem muļļātājiem darīt?
Neko. Dzīve pati visu sakārtos. Ja viņš 20 gadus tādā līmenī ņēmies, tur nekas nepalīdzēs.
– Jums ir bijuši arī strīdi ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi (LOSP) par to, ka jūs gribot iznīcināt 60 000 mazo zemnieku saimniecību…
Muļķības! LOSP es vispār nesaprotu, nezinu, kas tas par «iestādījumu», kur valsts maksā naudu, lai sanāktu balagāns izbļaustīties. Nezinu, vai tas, ar ko viņi nodarbojas, ir lauksaimniecība. Turēt zirgus Rīgas centrā Rīgas kungiem…
Bet man nav nekas pret mazajiem zemniekiem. Turklāt, ja nebūtu kooperatīvu, viņu vairs nemaz nebūtu. Visas lielās kompānijas, kas darbojas graudu tirgū, tā arī pasaka – mums ir lielražošanas segments, bet kaut kādi divdesmithektārnieki neprot kvalitatīvi izaudzēt, naudas īsti nav, tādēļ nav jēgas muļļāties ar viņiem. Kooperatīvi savukārt viņus izvelk, jo mūsu mērķauditorija nav lielsaimnieki. Tie paši ir biznesmeņi, kas atrod iespēju nopirkt un pārdot. Bet pie mums arī tās nezāļu sēklas neved, esam pietiekami izauguši.
– Vai Latvijā ir problēma, ka izzūd mazās saimniecības un viensētas?
Jā! Problēma ir. Taču tā nav saistīta ar to, ka aug lielās saimniecības. Viena hektāra apstrāde racionālā saimniecībā gadā aizņem septiņas stundas. Ja ir 20 hektāru, tās ir 140 stundas. Nedēļā ir 40 darba stundu, tātad trīs četras nedēļas var strādāt. Ko darīt pārējā laikā? Vai ar tiem ieņēmumiem, ko no šī iegūst, pietiek izdzīvot visu cauru gadu? Tad kaut kas nav kārtībā. Par to ir stāsts – maza saimniecība ir absolūti neefektīva, tā nevarēs izdzīvot. Jā, ja ir pensija, neviens viņu neaiztiek – lūdzu! Ja ir citi ienākumi, klāt audzē mārrutkus, dilles, mellenes, pin klūdziņas, taisa cirvjus vai jebko citu, tad tas var būt.
Problēma ir tajā, ka šeit cilvēkiem absolūti pietrūkst uzņēmības kaut ko darīt. Man arī liekas jocīgi – aizbrauc Vācijā, kaut kur ellē prom no pilsētām, bet tur ir viss – frizētavas, mašīnu tirdzniecība un citas lietas. Neviens netaisās uz to pilsētu! Bet pie mums ciemi iznīkst, jo nevienam nerodas vēlme sākt kaut ko darīt. Tad ir stāsts par lielsaimniekiem, ko vaino visa atņemšanā un tā tālāk. Tā nav. Kur ir lielsaimnieks, apkārt veidojas mazākas saimniecības. Ja viens ap savu māju nopļauj zāli, nākamajā gadā kaimiņi savas sētas arī sāk kopt. Tad veidojas kultūra. Lielais arī uztur traktoristus un citus darbiniekus, kam algā maksā daudz vairāk, nekā tas mazais saimnieks var nopelnīt savā saimniecībā. Viņš braukā ar nereģistrētu mašīnīti un kaut ko mokās, bet traktorists brauc ar normālu mašīnu un ved uz skolu savus bērnus. Ar racionālu saimniekošanu varam pabarot vairāk cilvēkus.
Tas ir populisms, ja saka, ka vairāk jāatbalsta tie, kuri nīkuļo. Viņi nīkuļos vēl vairāk, bet mēs rādīsim sliktu piemēru un stāstīsim viņu bērniem, ka lauksaimniecība ir totāla bedre, dubļi, nabadzība, bezcerība. Ja gribam uzturēt mazās saimniecības, jāsubsidē četrkārtīgi. Francijā likuma līmenī noturēja to, ka saimniecībām jābūt mazām, tāpēc arī viņi cīnās, ka subsīdijas nedrīkst samazināt. Briti un arī mēs bijām par to, ka viss atbalsts jānogriež, tad redzēsim, kas izdzīvos. Holandieši, beļģi un vācieši arī ir par subsīdijām.
– Kā vērtējat zemkopības ministra Dūklava politiku, kas paredz vairāk atbalstīt ražojošos?
Atklāti sakot, man nav laika analizēt politiķus un sekot politikai. Man ir pietiekami liels uzņēmums, ko vadīt, un par tiem jautājumiem, kas attiecas uz zemniekiem, es varu vispārīgi pavāvuļot, bet nav laika skriet un cīnīties un ielaisties polemikā. Es neesmu zemnieks, es tos pārstāvu tirgū. Mūsu lobijs politikā ir biedrība «Zemnieku saeima».
Bet viennozīmīgi, ka atbalstam jābūt saistītam ar ražošanu. Tāpēc jau rādītāji ir tik zemi, ka ES politika bija maksāt vienkārši par platību. Ja es esmu kaut nedaudz domājošs biznesa zemnieks un man nav Zemgales auglīgāko augšņu, vienkārši pērku zemi, appļauju un neko nedaru! Lauksaimniecība, kā šogad redzam, ir risks. Ja tikai appļauju, tas ir ar garantiju – zemei vērtība ar katru gadu aug, bet es bez riska saņemu ļoti dāsnas subsīdijas no Eiropas. Tāpēc arī ir tik daudz neapstrādātu un krūmiem aizaugušu platību.
– Kā vērtējat darba ražīgumu Latvijā?
Zemgales zemniekiem, kas ir mūsu biedri, augsts.
– Ko domājat par jauno LLU rektori Irinu Pilveri?
Es teiktu – lieku ļoti lielas cerības, ka universitāte ar svaigu un plašāku domāšanu varētu iziet no tā stagnējošā līmeņa, kas ļoti izteikts ir bijis līdz šim. Smejamies ar melnu humoru, ka mēs, agronomi, varam priecāties – ar katru gadu aug mūsu vērtība, jo aiz mums rezervistu soliņš ir tukšs. Veidojas sociologi, politologi un viss kaut kas cits, kas ir gatavi iet uz lauka un pierunāt kviešu vārpiņu augt, bet nesaprot, kā viņa aug. Pēdējos divus trīs gadus gan parādās jauni speciālisti, bet tas ir ļoti nedaudz. Nozarē redzam – jaunpienācēju ir maz. ◆
