Vienīgo garīgās veselības aprūpes vēstures muzeju Latvijā tā vadītāja Anastasija Meijere Muzeju naktī turēs ciet
Tuvojoties nedēļas nogalē gaidāmajai Muzeju naktij, sasparojušies gan muzeji, gan citas kultūrizglītības (un ne tikai) iestādes. Tomēr mūsu pilsētas nomalē ir vēl kāds muzejs, kurā gan nekādi izklaidējoši pasākumi ne tajā, ne citās naktīs nav paredzēti. Tas atrodas slimnīcā «Ģintermuiža» un ir unikāls ar to, ka ir vienīgais garīgās veselības aprūpes vēstures muzejs Latvijā.
«Muzejā var tikt, tikai iepriekš piesakoties, un tagad strādāju divreiz nedēļā – otrdienās un ceturtdienās. Darbojamies sabiedriskā kārtā,» uzsver muzeja vadītāja un, kā vēlāk noskaidrojas, arī «Ģintermuižas» kultūras dzīves organizatore Anastasija Meijere, agrākā valsts SIA «Slimnīca «Ģintermuiža»» virsmāsa. (Vairāk informācijas par iespējām apmeklēt muzeju – slimnīcas mājaslapā.)
Neviens jau oficiāli neesot liedzis piedalīties arī Muzeju nakts pasākumos, tomēr jāņem vērā, ka muzejs atrodas slimnīcas, kuru diez vai vajadzētu pārvērst par tūristu pastaigu objektu, teritorijā, – te nu jāatzīst, ka A.Meijeres argumenti ir pamatoti. Ēkā, ko projektējis arhitekts barons U.Hoiningens-Huene un kas celta 1913. – 1914. gadā, kādreiz atradies doktorāts, bet slimnīcas vēstures muzejs tajā atrodas kopš 1987. gada, kad slimnīca atzīmēja savu simtgadi. Pats muzejs gan atklāts 1977. gadā nelielā pagrabstāva telpā, bet laika gaitā izdevies tikt pie sava namiņa, kas gan uz vairāku atjaunoto «Ģintermuižas» korpusu fona diez ko greznu iespaidu nerada, bet, kā jau jebkuram muzejam, galvenais ir, kas «lācītim vēderā».
Daļa apmeklētāju, iespējams, jutīsies vīlušies, jo ekspozīciju pārsvarā veido fotogrāfijas, nevis kādi īpaši ar psihiatriskās ārstniecības iestādi vai tās pacientiem saistīti specifiski atribūti – saites un važas garīgi slimajiem Eiropā noņēma jau 17. gadsimtā. (Lai galīgi neatbaidītu sensāciju kārotājus, jāatklāj, ka daži priekšmeti, ko smagāk slimie pacienti dažādu iemeslu dēļ norijuši, vai instrumenti, kas izmantoti kā ieroči, lai pretotos nokļūšanai slimnīcā vai sekmētu priekšlaicīgu izkļūšanu no tās, muzejā ir apskatāmi.)
– Ar slimnīcas 127 gadus garo vēsturi muzeja stendos un izstādītajos dokumentos var iepazīties pamatīgi, bet cauri visam jūtams kāds virsuzdevums, ko muzeja veidotāji un arī jūs esat gribējuši pavēstīt apmeklētājiem, tātad arī sabiedrībai.
Par to virsuzdevumu…Muzejs veic sabiedriski izglītojošo darbu, lai lauztu aplamos stereotipus, jo aizspriedumi pastāv joprojām. Tautā jau neviens neteiks – valsts SIA «Slimnīca «Ģintermuiža»», bet vienkārši «psihene». Jebkurš jelgavnieks zinās, ko nozīmē – «brauc ar ceturto autobusu līdz galam!». Varbūt kādās viesībās esat dzirdējis galda biedru lepni sakām: ziniet, es tagad ārstējos pie ļoti laba psihiatra? Bet sabiedrības attieksmei pret garīgajām slimībām jābūt gluži tādai pašai kā pret fiziskajām.
– Kā un kam radās doma par muzeju, un cik ilgi pati esat šeit?
Tieši muzejā strādāju tikai divus gadus, kopš aizgāju no virsmāsas amata, bet, tā kā ilgajos «Ģintermuižā» pavadītajos gados (42 – red.) pati esmu kļuvusi par daļu no slimnīcas vēstures, tad ar muzeju cieši saistīta esmu bijusi arī agrāk – piemēram, ar materiālu vākšanu, turklāt esmu uzņēmusi ekskursijas, arī ārzemju viesus.
Bet muzeja tapšanas pirmsācējs bija ārsts un medicīnas vēsturnieks Arnolds Laksbergs. Viņš strādājis vairākās psihiatrijas iestādēs, bet tieši Jelgavā aizritējuši mūža pēdējie un atziņām bagātākie gadi. Pēc viņa nāves 1983. gadā palika ap pusotra tūkstoša sējumu ar viņa savāktiem dažādiem dokumentiem un avīžu izgriezumiem. Daļa no tiem nonāca Medicīnas vēstures muzejā Rīgā, bet daļa kļuva par pamatu slimnīcas muzeja izveidei Jelgavā.
Faktiski sākās ar to, ka dakteris A.Laksbergs visu savu krājumu novēlēja ārstei Intai Čakstei, valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēla daktera Ringolda Čakstes meitai. Krājēja gars piemitis arī I.Čakstes vīram, vēsturniekam pēc izglītības, māksliniekam Valeriānam Dadžānam. Vēstures liecību pētnieks izrādījies arī viņu ģimenes draugs ar līdzīgu domāšanu Viesturs Amats.
Diemžēl I.Čakstei un V.Dadžānam pateikties par ieguldījumu muzeja tapšanā vairs varam tikai neklātienē – abi mira 2012. gadā. Muzejā goda vietā ir vairākas tēmai atbilstošas V.Dadžāna gleznas, bet viens no galvenajiem informācijas avotiem joprojām ir 1993. gadā izdotās Intas Čakstes sarakstītās «Jelgavas republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas vēstures lappuses».
Liels muzeja darbības atbalstītājs gan kā ārsts, gan Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs ir arī Paulis Rēvelis.
– Esmu dzirdējis arī par muzeja starptautiskajiem panākumiem.
Pateicoties šiem entuziastiem un vēl daudziem iepriekš neminētiem cilvēkiem, varam palepoties ar to, ka esam iekļauti Eiropas psihiatriskās ārstniecības muzeju katalogā. Esam piedalījušies arī Eiropas starptautiskā kultūras mantojuma dienās, kur ar speciālu karogu tikām īpaši uzslavēti par to, ka rūpējamies par pagātnes mantojuma saglabāšanu un cenšamies neaizmirst slimnīcas vēsturi.
– Varbūt nedaudz ielūkosimies slimnīcas pirmsākumos?
Jelgavas psihiatrisko slimnīcu dibinājis mācītājs Ludvigs Katerfelds (1843 –1910), savā slimnīcas vēstures pētījumā apstiprina viena no muzeja dibinātājām ārste Inta Čakste. Būdams neparasta personība ar plašu interešu loku un lielām organizatora spējām, savā nesavtīgajā darbībā viņš balstījās uz patiesu un dziļu cilvēkmīlestību. Grūti pat uzskaitīt visas nozares, kurās darbojies mācītājs Katerfelds, kādiem pasākumiem licis pamatus, pie kam daudzi no tiem aktuāli vēl šodien.
Mācītājs L.Katerfelds dibinājis žēlsirdīgo māsu jeb diakonisu namus vairākās Latvijas pilsētās, biedrības paklīdušām sievietēm, dzērājiem, klaidoņiem un bijušajiem cietumniekiem. 1887. gadā 3. jūnijā Kurzemes mācītāju sinodes uzdevumā L.Katerfelds Jelgavā atklāja iestādi «Plānprātīgiem, epileptiķiem un dumjiem», nosaucot to par «Taboru» (Bībelē – kalns, kura pakājē Kristus izdziedināja ar epilepsiju slimu zēnu) ar 15 gultām, pirmajā dienā uzņemot divus slimniekus. Sākumā iestāde īrējusi Ģintera muižiņu, no kuras radies vēlākais slimnīcas nosaukums.
«Taborā» nebija medicīniskā personāla, slimniekus tikai kopa un uzraudzīja, un no mūsdienu viedokļa tas vairāk pielīdzināms pansionātam. Mācītājs L.Katerfelds panāca, ka muižnieku landtāgs nolēma uzcelt «Vājprātīgo iestādi pie Tabora» akūtiem slimniekiem, ko ar 20 gultām atklāja 1901. gada 1. janvārī, nosaucot par «Ģintermuižu».
1921. gadā «Tabors» un «Ģintermuiža» apvienoti kā slimnīca «Ģintermuiža» ārsta K.Neiberga vadībā.
– «Ģintermuižas» vēsture gadu gaitā bijusi gan priecīgiem, gan skumjiem un pat traģiskiem notikumiem pilna.
«1941. gadā, sākoties karam, vācu nacisti apcietināja slimnīcas galveno ārstu V.Ozoliņu un ebreju tautības ārstus Īdelsonus,» savā pētījumā raksta Inta Čakste. 1941. gada 20. augustā no slimnīcas izveda 45 ebreju tautības slimniekus. Vistraģiskākais ir 1942. gada 8. janvāris, kad Būriņu mežā tiek nošauti 443 slimnieki – 263 sievietes, 180 vīrieši, starp tiem arī ārsts O.Straume.
Šajā vietā padomju laikā uzlikts piemineklis, tagad «Ģintermuižas» galvenajam ārstam Uldim Čāčum un Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājam dakterim Paulim Rēvelim ir doma ar «Latvijas Valsts mežu» palīdzību to pilnveidot.
– Jelgavas «Ģintermuiža» pašreiz ir otrā lielākā psihiatriskā slimnīca Latvijā aiz Rīgas. Slimniekus uzņemat pēc teritoriālā principa vai katrai ir sava specializācija?
Var braukt, no kurienes grib. Sniedzam visu veidu palīdzību – ir psihiatrija, bērnu nodaļa, narkoloģiskā palīdzība, īpašās sociālās aprūpes nodaļa. Ir arī īpašā režīma nodaļa, kur cilvēki nonāk pēc tiesas sprieduma, respektīvi, izdarījuši noziegumu slimības dēļ. Bet tie ir īpaši gadījumi, un šīs nodaļas pacienti brīvi nepastaigājas pa teritoriju.
Uz slimnīcu cilvēku var atvest tuvinieki, ar ģimenes ārsta nosūtījumu, var atvest ātrā palīdzība un gadās, ka arī policija. Labāk, protams, ja cilvēks apzinās savu stāvokli un atnāk pie mums pats. Ir arī ambulatorā nodaļa, kur katrs var atnākt uz konsultāciju. ◆
