Godinot baznīcas svētos, katoļi cenšas tiem līdzināties un ceļ godā Dieva darbus viņu dzīvē
Aprīļa nogalē Svētā Pētera laukums Romā atkal pildījās ticīgo tūkstošiem. Šoreiz tie bija pulcējušies, lai būtu klāt vēsturiskam notikumam, kad divi katoļu baznīcas pāvesti – Jānis XXIII un Jānis Pāvils II – tika iecelti svēto kārtā. Viņi pievienojās aptuveni desmit tūkstošiem katoļu «tikuma varoņu», kuri, ja viņus lūdz, spēj līdzdarboties ticīgo dzīvē, stāsta Kalnciema prāvests Aleksandrs Stepanovs.
– Kas šajos cilvēkos bijis tik īpašs, ka viņi izpelnījušies svēto statusu?
Dziļa vienotība ar Dievu un radikāla sekošana Jēzum Kristum. Kanonizācijas procesā, ko saskaņā ar Jāņa Pāvila II veiktajām izmaiņām var sākt nevis pēc 50, bet jau pieciem gadiem pēc cilvēka nāves, tiek pamatīgi izpētīta kandidāta dzīve. Katoļu baznīcā ir tādi postulatori, kas savāc liecības, uzklausa lieciniekus, rūpīgi izpēta dažādas situācijas, lasa, ko šis cilvēks uzrakstījis. Viņi meklē tikuma varonību, liecību, ka svētais bijis ne tikai labs cilvēks, bet viņā dziļi nostiprinājusies spēja darīt labu par spīti ļoti sarežģītām situācijām. Jānim Pāvilam II bija ļoti daudz tādu brīžu. Piemēram, pēc 1981. gada 13. maija atentāta mēģinājuma, iznākot no slimnīcas, viņš drīz vien devās uz cietuma kameru, lai satiktu savu pāri darītāju turku teroristu Mahmetu Ali Agdžu un pateiktu, ka piedod.
– Kāda loma svēto dzīvē ir brīnumiem?
Tas nav noteicošais, bet kā apstiprinājums. Katoļu baznīcā svēto cilvēku gadījumā, izņemot mocekļus, brīnums ir nepieciešams. Tādi notikuši arī saistībā ar Jāni Pāvilu II. Piemēram, drīz pēc viņa nāves franču māsa Marī Simona-Pjēra tika dziedināta no Parkinsona slimības. Otra sieviete bija no Kostarikas Floribeta Mora Dieza. Ļoti dievbijīga četru bērnu māte, mīlēja savu vīru, bet sirga ar nedziedināmiem smadzeņu bojājumiem. Par spīti savam smagajam veselības stāvoklim viņa 2011. gada 1. maijā, kad Jānis Pāvils II tika pasludināts par svētīgu, izteica vēlēšanos skatīties šo dievkalpojumu pa televizoru un lūgt palīdzību. No rīta pamostoties, visi slimības simptomi bija izzuduši.
– Taču apustulis Pāvils savā vēstulē kolosiešiem visus kristiešus uzrunā par svētajiem un Dieva mīļotajiem.
Tas tiešām ir ļoti skaisti. Svētais nozīmē – tas, kurš pieder Dievam, jo tikai Viņš ir svēts. Tas varētu būt kristieša otrais vārds, kas izsaka dziļu viņa būtību. Tomēr jau pirmie kristieši drīz vien no sava vidus izdalīja tos, kas mira mocekļa nāvē un apliecināja ticību par spīti tam, ka bija pakļauti ciešanām un viņu ticība bija apdraudēta. To var redzēt Romas katakombu zīmējumos. Kristieši tur tika apbedīti un vajāšanu laikā pulcējās uz lūgšanām, bet tikai dažus viņi apzīmēja ar oreolu un lūdza.
– Ko svētajiem var lūgt?
Pirmkārt, viņus vajadzētu uzlūkot kā Dieva draugus. Mēs, kristieši, meklējam atbalstu cits pie cita. Ja tevi pazīstu, varu piezvanīt un teikt – man te tāda situācija, palūdzies! Svētie savu ceļu jau ir sasnieguši. Svētais Pāvils vēstulē korintiešiem kristiešu dzīvi salīdzina ar skrējienu. Skrien, lai sasniegtu mērķi, bet pārējie ir atbalstītāji, kas iedrošina un palīdz. Tāpēc varam teikt, ka svētie piedalās mūsu dzīvē. Katoļu baznīcā ir tradīcija kristībās dot otru vārdu. Ne tāpēc, lai ierakstītu pasē, bet sasaistītu ar konkrētu svēto, viņa dzīves piemēru un klātbūtni.
– Protestanti svēto godināšanu, lūgšanos viņiem un svētbildes neatzīst.
Tas nav pārmetums, bet, meklējot ticības tīrību, reizē ar netīro ūdeni var izmest bērnu. Ja kāds vēlas uzzināt, kāpēc godinām svētos, labprāt paskaidrojam, bet nekarojam. Tā ir ļoti sena tradīcija kopš pirmo kristiešu laikiem. Izpratne par to attīstījās, un baznīca to piekopusi.
– Kuri ir jūsu Dieva draugi?
Man tādu ir ļoti daudz. Piemēram, Jānis Pāvils II. Tāpat izjūtu tuvumu ar svēto Asīzes Francisku. Svētais Augustīns, Tēvs Pio. Arī svētīgie bērni no Fatimas, kas saistīti ar Dievmātes parādīšanās notikumiem. Uzrunā vēl pagaidām nekanonizētie. Ir tāds Dons Benzi no Itālijas. Viņš bija liels sociālais svētais. Šim cilvēkam bija doma, ka jāpalīdz nabagiem. Ne tikai nest viņu krustu, bet arī atbrīvot no krustiem, ko citi ražo. Viņš bija nodibinājis laju asociāciju, kuri iesaistījās sociālā cīņā. Piemēram, lai cilvēki ar Dauna sindromu būtu pieņemti sabiedrībā un baznīcā. Pagājušā gadsimta 70. gados Itālijā un arī citur pasaulē šie cilvēki tika atstumti. Pat līdz tam, ka viņus raidīja prom no viesnīcām, jo sirgstošie varētu aizbaidīt tūristus. Tad nu Dons Benzi ar citiem ticīgajiem iesaistījās, lai šiem cilvēkiem būtu sava vieta. Pēdējos gados viņš tāpat ļoti iesaistījās prostitūtu atbrīvošanā no mafijas, kā arī, lai sabiedrība atzītu, ka neviena sieviete labprāt nekļūst par pērkamu. Kāds vienmēr viņu par tādu padara. Dons Benzi sevi izlika, aizstāvot viņu tiesības. Aicinot savā ģimenē uzņemt bez vecāku apgādības palikušos bērnus, viņš arī nodibināja tā saucamās paplašinātās ģimenes.
– Kā notiek saziņa ar baznīcas svētajiem?
Katoļu baznīcā to sauc par svēto sadraudzību, kad vēršamies pie svētajiem ar lūgšanām. Viņi mūs dzird Svētajā Garā, kaut paši nav visur klātesoši. Tāds ir tikai Dievs. Komunicējam caur Viņu.
– Vai svētie atbild par kādām konkrētām jomām?
Svētie nedara brīnumus. Tas ir Dievs, pateicoties viņu aizbildnieciskai lūgšanai. Darbojas tas pats princips, kad mēs, dzīvie kristieši, lūdzamies par citiem cilvēkiem un nāk atrisinājums. Tas nenotiek, pateicoties mums, bet Dievam. Svēto jomas? Kaut kas tāds varētu būt. To sauc par iemiesošanās principu. Piemēram, svētajam dzīvē bija svarīga sociālā joma. Viņš šajā ziņā bija tērējis spēkus vai cietis, darot labu. Varbūt kāds piedevis lielas pārestības. Tāpēc vēršamies pie šiem svētajiem, apzinoties, ka viņi mūs saprot vislabāk. Ir viena modernā svētā itāliete Žanna Bereta Mola, kur mira, saglabājot dzīvību bērnam, kaut ārsti spieda izdarīt abortu. Vai arī franciskāņu mūks Maksimiliāns Kolbe, kas koncentrācijas nometnē atdeva savu dzīvību par trīs bērnu tēvu Francisku Gajovničeku. Par viena ieslodzītā aizbēgšanu pārējos nostādīja rindā, un katrs desmitais tika sodīts ar nāvi. Kārta bija šim vīram, bet Maksimiliāns izgāja pretī un viņam ļāva ieņemt šo vietu. Runājot par aizsardzību, Sicīlijā daudzi lūdz Svēto Agati. Katānijas vēsturē reģistrēti vairāki kritiskie brīži, kad svētā tika piesaukta un cilvēki pasargāti no vulkāna Etna izvirduma draudiem. Taču jāsaprot, ka svētie nav elki. Nekas nenotiek automātiski – uzlikšu sveci, un lieta kārtota! Tas prasa atgriešanos un dzīves maiņu. Tās ir attiecības. Arī svētbildēs darbojas iemiesošanās princips – godinām personas un to, ko Dievs viņu dzīvēs izdarījis. Tā ir dziļa vienotība ar Dievu un, protams, liela cilvēcība.
– Kā kristietim atrast savu debesu aizbildni?
Daudz lasīt par viņu dzīvi, kas parāda, kā sekot Kristum un cīnīties par labo. Cīnīties par mīlestību. Grāmatu par svētajiem ir ļoti daudz. Informāciju var atrast arī internetā. Svēto dzīves iedvesmo un iedrošina. Piemēram, kad redzi, ka daudziem dzīves starts bijis krietni sliktāks nekā manējais, – piedzimuši bāreņi, atgriezušies no kriminalitātes. Kas kristīti, var atrast aprakstu par konkrēto svēto un padarīt viņu par savu draugu. Pavērot, kurās dienās saņemam īpašu palīdzību un dāvanas no Dieva. Varbūt neredzam, ka mums seko. ◆
Labais pāvests Jānis XXIII
Svētīgā Jāņa XXIII gadījumā pāvests Francisks devis piekrišanu sava priekšgājēja kanonizācijai bez pieprasītā brīnuma. Līdz šim no 266 pāvestiem par svētīgiem vai svētiem ir pasludināti 90 Romas bīskapi. Pirmais no tiem bija svētais Pēteris, Kristus liecinieks. Pāvests Jānis XXIII (Andželo Džuzepe Ronkali) dzimis Itālijā 1881. gadā kā ceturtais bērns 14 bērnu ģimenē. 1904. gadā viņš kļuva par priesteri. Bijis Bergamo bīskapa sekretārs, pasniedzējs seminārā, kapelāns ievainotajiem karavīriem. 1921. gadā viņu norīkoja kalpot pie Svētā Krēsla. 1925.gadā pāvests Pijs XI viņu nominēja par apustulisko delegātu Bulgārijā un iecēla par bīskapu. Pēc tam, būdams nuncijs Francijā, Ronkali atbalstīja kara gūstekņus. Viņš bija enerģisks, uzņēmīgs un priekpilns dvēseļu gans. Pēc pāvesta Pija XII nāves kardināls Ronkali 1958. gada 28. oktobrī tika ievēlēts par pāvestu, pieņemot Jāņa XXIII vārdu. Pāvests viņš bija piecus gadus, atklājot savu lēnprātību, maigumu, uzņēmību, drosmi, vienkāršību un žēlsirdību, apmeklējot slimos un ieslodzītos. Jānis XXIII sasauca Vatikāna II koncilu. Ticīgie viņu dēvēja par «labo pāvestu». Pāvests nomira 1963.gada 3.jūnijā.
No katolis.lv
