Pastnieki ir vieni no tiem ļaudīm, kurus pagastā pazīst kā lieli, tā mazi.
Pastnieki ir vieni no tiem ļaudīm, kurus pagastā pazīst kā lieli, tā mazi. Katrā mājā viņi ir gaidīti, un katrs vēlas pārmīt kādu vārdiņu ar avīžu iznēsātāju. Šā amata pratējam ir jābūt
ļoti saprotošam, un Ziedkalnes ļaudis par tādu atzīst savu pastnieci Aigu Dunausku.
Aiga teic, ka viņas rīts sākas ar kafijas krūzi, kas ir neatņemama īstas pamošanās sastāvdaļa. Pēc tam viņa iet uz kūtiņu, kur jau nepacietīgi gaida vienīgais saimniecības mājlopiņš – ruksis. Tad aši, aši uz mājām, lai modinātu skolēnus Aiju un Uldi. Kad bērni ir palaisti uz skolu, sākas Aigas darba diena.
Sākums ir avīžu šķirošana
Darbā Aiga parasti ierodas ap pulksten deviņiem, kad sākas avīžu šķirošana. Tas gan pastniecei ilgu laiku neaizņemot, jo ziedkalnieši nevar atļauties pasūtīt tik daudz lasāmvielas, kā vēlētos. Visbiežāk lasītās ir «Zemgales Ziņas», «Lauku Avīze» un «Neatkarīgā Rīta Avīze». «Dienu» Ziedkalnē pasūta mazāk, bet, kad piedāvāti atlaižu kuponi, tad gan mazā miestiņa iedzīvotāji esot sasparojušies.
Aiga stāsta, ka lieli avīžu pircēji arī Ziedkalnē nemītot. Visbiežāk kāds laikraksts tiek nopirkts pensijas dienā, bet pasūtītie Aigai jāiznēsā pa mājām. Tad viņa ņem pastnieka somu, visu kārtīgi sakrāmē un sēžas uz sava divriteņa.
Smagāka soma viņai esot «Lauku Avīzes» iznākšanas dienās, jo šis laikraksts jau pats par sevi ir smags, un tad vēl tas lielais daudzums! Bet Aiga nesūdzas, jo pie tā jau esot pieradusi.
15 kilometru – uz velosipēda
Aigai katru dienu, lai izvadātu avīzes, ir jānobrauc 15 kilometru garš ceļš. Par laimi, pirms pieciem gadiem partija «Latvijas ceļš» viņai uzdāvinājusi velosipēdu, kas tagad godam kalpo kā transporta līdzeklis. Pastniece gan atzīst, ka ne vienmēr viss iet tik gludi, kā gribētos. Velosipēds mēdz arī salūzt, un tad talkā nāk labie kaimiņi un radi, kas nopūlas, lai to salabotu. Reiz, pastniece atceras, braucot cauri mežam, viņa tā sabijusies no briesmīga blīkšķa, ka nav varējusi saprast, kas notiek. Tikai pēc mirkļa attapusies, ka velosipēda ritenim pārsprāgusi kamera, turklāt ne pa jokam – tā bijusi vienās lupatās. Tad nu gan bijis grūts laiks, jo šādam ritenim rezerves daļas nemaz tik viegli nevarot nopirkt. Šur un tur izmeklējusies, bet tā arī neatradusi. Par laimi, paziņa tolaik darbojusies «Latvijas ceļā» un sagādājusi jaunu kameru. Bet kopumā Aiga ir priecīga par savu transporta līdzekli, kas godam ar viņu dara ikdienas darbu.
– Žēl tikai, ka ziemā tas man nevar līdzēt, tad gan visi piecpadsmit kilometri jāmēro kājām, – pasūkstās Aiga.
Taču labi, ka ir tādi burvīgi ciematiņa šoferi, kas nu nekādi nevar pabraukt garām pastniecei ar lielo somu, un tad dzīve nemaz nešķiet tik grūta.
Aiga arī teic, ka viņas ikdienā mērojamais ceļa posms ir kā jauka ainava, kas nemitīgi pārsteidz.
Pastniekam ir jābūt labam psihologam
Aiga priecājas, ka pastnieces darbs neaprobežojas tikai ar avīžu ielikšanu pastkastītēs, jo ikviens lasītājs vēlas ar viņu arī pārmīt kādu vārdiņu.
Visbiežāk pagastļaudis grib uzzināt ko jaunu par apkārtējo dzīvi – kas nomiris, kas piedzimis, kuri apprecējušies vai izšķīrušies. Šīs lietas tiek apspriestas vienmēr.
Vēl pastniece apņēmusies palīdzēt vientuļajiem un vecajiem ļaudīm.
– Kādam jāaizved zālītes, kādam maizīti vajag, cits palūdz vēl ko, es neatsaku nevienam. Man ir prieks par to, ka kādam esmu vajadzīga, – teic Aiga.
Kad Aigai vaicā, bez kādām rakstura īpašībām pastnieks nevar iztikt, viņa atbild, ka vissvarīgākais ir būt iecietīgam un saprotošam, vārdu sakot, psihologam.
– Ja es aizeju pie cilvēka un jūtu, ka viņš ir nomākts, norūpējies vai pat noraudājies, man ir jāspēj viņu mierināt. Ja pēc sarunas cilvēks sāk mierīgāk runāt vai pat smaidīt, tad esmu priecīga – man ir izdevies. Tas dod milzu gandarījumu, un es jūtos pacilāta vairākas dienas pēc kārtas, – saka pastniece.
Vispār jau Ziedkalnes ļaudīm nav daudz iespēju vienam otru satikt un izrunāties, tāpēc šo «caurumu» mēģina aizpildīt Aiga.
Agrāk šai nostūrī kultūras dzīve ritēja spraigāk – bija savs klubs ar dažnedažādiem pasākumiem, bet, kolhozam izčibot, viss pamazām izzudis. Aiga lieliski šos laikus atceras, jo viņas mamma ilgus gadus bija kultūras nama vadītāja. Vēlāk viņas vietā stājusies pati Aiga. Tāpēc arī kultūras joma un darbs ar cilvēkiem viņai tik tuvs. Vēl pašlaik Aiga no tā nespēj atteikties – viņa šad tad sarīko kādu sarīkojumu kopā ar vietējās kafejnīcas īpašnieku. Tā Ziedkalnes ļaudīm ir dota iespēja sanākt kopā vismaz pāris reižu gadā.
Mani interesē cilvēku dzīve
Aiga uzskata, ka pastnieces profesija ir viņai ļoti piemērota, jo darbs, kurā nav iespējams satikt citus cilvēkus, viņai šķiet nepieņemams. Pastniece jūt vajadzību uzklausīt, izrunāties un palīdzēt. Ar to viņa skaidro savu interesi par žurnāliem «Una» un «Sievietes Pasaule». Tos Aiga lasa vislabprātāk. Netiek izlaists neviens cilvēka dzīves stāsts vai lasītāju vēstulīte. Īpaši mīļi ir arī psihologu padomi un vērtējumi. No tiem viņa mācās cilvēku nenosodīt, bet gan palīdzēt viņam.
– Šādos mazos ciematiņos pašlaik ļaudīm patiesi klājas grūti. Daudziem vienīgais ienākums ir bērnu pabalsti, no tiem tad arī jāiztiek. Un kā gan lai nepriecājas par māmiņu, kurai – skaidri zinu – jāiztiek tikai no pabalstiem, bet, pēc tiem ierodoties, viņa vienmēr ir uzposusies. Viņa ir iemācījusies izdzīvot no tā, kas ir. Nav mūžīgā pesimisma vai raižu izteiksmes sejā. Ja es tādos brīžos padomāju par to, kā iet man, tad šķiet, ka esmu dzimusi laimes krekliņā – man ir darbs, – teic Aiga.
Mazie prieciņi rada lielus
Itin bieži pastnieci iepriecināt mēdz arī pagastļaužu atvasītes. Aiga atceras ne vienu reizi vien, kad viņai ir sagādāts kāds patīkams pārsteigums.
Nemaz tālu nebija jāmeklē – turpat vienā no plauktiņiem Aiga atrada kādu nesen iedāvinātu lapiņu. Uz tās ar bērna roku bija uzzīmēti rudens ziediņi un uzrakstīts «Čau!». Pastniece to atradusi kādā pastkastītē un sapratusi, ka kāds mazulis vēlējies viņu iepriecināt.
Citreiz atkal kāds bērns bija izpušķojis savu pastkastīti. Aiga domā, ka todien jaunais lasītājs gaidījis avīzi «LABA».
Vēl pastniecei ir kāda īpaši mīļa ģimenīte, pie kuras ejot, viņa zina: atkal vecmāmiņa mazmeitiņai būs iemācījusi dzejolīti, un tas būs jānovērtē. Pēc tam mazā nāks pavadīt viņu līdz vārtiņiem un palūgs buču.
Bērni Aigu ir īpaši nokristījuši: dažs viņu sauc par pastkastnieci, cits – par avīžu tanti, un tas skanot it mīļi.
– Visi šie mazie prieciņi rada vienu lielu darba sparu, kas man ļauj nedomāt par lietainām dienām, salu vai salūzušu velosipēdu. Šai darbā esmu aizvadījusi deviņus gadus un, ja man līdzās būs tikpat labi cilvēki, tad spēšu izturēt vēl vairāk, – tā saka pastniece Aiga Dunauska no Ziedkalnes.
