Teātra izrādēm ir ļoti sena vēsture, daudz vēlāk tapušas kinofilmas, kuras pašlaik jau sasniegušas milzīgu tehniskās sarežģītības virsotni.
Teātra izrādēm ir ļoti sena vēsture, daudz vēlāk tapušas kinofilmas, kuras pašlaik jau
sasniegušas milzīgu tehniskās sarežģītības virsotni. Ko cilvēki izvēlēsies nākamajā tūkstošgadē – gadu simtiem pierasto vai jaunmodīgo?
Teātra pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā. Šīs tūkstošgades laikā tas attīstījies un pilnveidojies arvien vairāk, tomēr vēl joprojām teātra izrādēs galvenie izteiksmes līdzekļi ir cilvēka runa, darbība, izturēšanās. Laika gaitā radušies dažādi veidi, piemēram, masku teātris (arī komēdija), ko dēvē arī par itāliešu teātri un kas bijis īpaši populārs viduslaikos. Šajās lugās bijis tradicionāls sižets, brīvi improvizēts teksts, tajās piedalījušies četri pastāvīgi raksturi. Tāpat par savdabīgu novirzienu izveidojies ēnu teātris – leļļu teātra veids, kurā galvenais izteiksmes līdzeklis ir plakanu leļļu vai aktieru ķermeņa (parasti roku) kustību demonstrēšana silueta veidā uz apgaismota ekrāna.
Teātris vienmēr saistījis daudzu cilvēku uzmanību un rosinājis lielu interesi, tāpat kā neviens vien vēlējies kļūt par slavenu aktieri vai aktrisi, taču tas izdevies tikai retajam.
Kino aktieru dzīvēs ienāca visai nesaudzīgi, jo ne vienmēr tie, kas spēja būt labi aktieri teātrī un mēmajās filmās, varēja tādi būt arī jau ar skaņu papildinātajā kino. Jau līdz ar kino rašanos un nostabilizēšanos tas tika dēvēts par neierobežotu iespēju mākslu. Tagad šis pieņēmums ir pilnībā pierādījies. Teātrī aktieriem galvenokārt jāpaļaujas uz sava talanta un tēlošanas spēku, bet filmās ja ne visu, tad ļoti daudz var panākt ar dažādiem speciāliem efektiem, skaņu, montāžu. Pašlaik, esot jau pie paša divtūkstošā gada sliekšņa, tieši ar dažādiem speciālajiem efektiem papildinātais kino ir vispopulārākais. Filmas, kurās grandiozais nākamās tūkstošgades ultramodernais iespaids tiek panākts ar dažādiem papildlīdzekļiem, ļauj cilvēkiem radīt spilgtas nākotnes vīzijas, kas savukārt liek viņiem justies īpašiem kaut vai tikai tādēļ, ka viņi ir tie, kas sagaidīs jauno gadu tūkstoti. Cilvēkus arvien vairāk piesaista un aizrauj «vēsie», iedomīgie tēli.
Tomēr nevar arī apgalvot, ka nevienu vairs neinteresē teātra māksla. tie, kuriem vairāk patīk «tīra» tēlošana un aktieru meistarība, labprāt apmeklē teātri. Arī izrādēs arvien vairāk jaunā paaudze pieprasa modernas iezīmes. Vecās lugas atkal un atkal tiek iestudētas, katru reizi meklējot kaut ko jaunu un, vēlams, neparastu. Tā ar savu savdabīgumu neviltotu satraukumu Latvijas teātrmīļu vidū izraisīja Regnāra Vaivara «Salome». ar katru gadu mazāk tiek cienītas tradicionāli un konservatīvi uzņemtās izrādes. Lai arī vēl joprojām ir cilvēki, kuri labprāt skatās teātri, jaunās paaudzes vidū tas kļuvis nepopulārāks – tā vietā stājies kino. Par šā žanra popularitāti liecina arī tā veidošanai atvēlētās naudas summas, kādas teātra uzvedumiem diez vai izdodas iegūt. Protams, milzīgu kino mīlestību nevar attiecināt uz visiem. Taču rindas pie kinoteātriem, lai redzētu, piemēram, «Matriku» vai citas speciāliem efektiem bagātās pēdējo laiku Holivudas filmas, liecina pašas par sevi. Tieši efektiem pārpilnās lentes visvairāk skatās jaunatne, un nevienam jau nav daudz jāstāsta, ka reti kura no tām var lepoties ar labu sižetu un dialogiem. Atliek vienīgi paļauties, ka, sasniedzot kulminācijas punktu mīlestībā pret montēto un mākslīgi radīto kino, skatītāji atkal novērtēs filmas ar patiesu aktieru meistarību un intelektuālu sižetu. Ne velti parādoties filmai «Dzīve ir skaista», atsākās runas par itāļu kino atdzimšanu. Par itāļu un franču filmu lielāko trumpi tiek uzskatīta nevis montāža un speciālie efekti, bet gan sižets un varoņu sarežģītie raksturi, savukārt, lai tos attēlotu, nepieciešama augsta aktieru meistarība.To, ka ir skatītāji, kas novērtē šādu mākslu, var spriest pēc tā, ka «Dzīve ir skaista» Rīgā nepalika bez pietiekami liela apmeklējuma. Kaut gan tikpat pārliecināti varam būt, ka diez vai tiks sperts solis atpakaļ un kinomāksla vairs netiks papildināta ar jauninājumiem. Katram gadu simtam ir savas raksturīgās iezīmes. No tā neizbēgt. Acīmredzot vienīgā izeja, lai viens mākslas veids nenomāktu otru, ir censties sadzīvot un būt tik atšķirīgiem, lai cilvēki vēlētos baudīt gan vienu, gan otru. Lai piesaistītu uzmanību, noteikti pilnveidosies un jauninājumiem bagātināsies abi – teātris un kino.
Māksla nerodas no dialektiskiem prātojumiem. Māksla sakņojas daudz dziļākos, pirmatnējos slāņos, ko indivīdam mantojumā atstājušas aizgājušās paaudzes.
(M.Obrenovičs.)
