Tuvojas vēlēšanas, kārtējās atkal, bet iet vēlēt negribas. Pirmkārt, tā īsti nav par ko, otrkārt, mazā Latvija tur, tālajā Briselē, ir tikai statista lomā, kam it kā tiesības ir, bet noteikšana nekāda. Treškārt, «Vienotības» lokomotīve V.Dombrovskis nu galīgi neiedveš uzticību. Mūsu mazajā Latvijā, būdams premjers, neko dižu nav paveicis. Man viņš atmiņā paliks kā «kompromisu karalis», kuram galvenais bija, ko par viņu saka ES. Te «gudrajam un godīgajam» varasvīram nebija tik daudz gudrības, kā izskaust «legālo» narkotiku. Trīs gadus vajadzēja tautai «šūmēties», lai tās aizliegtu, bet V.Dombrovskim laikam bija vienaldzīga tautas sāpe, jo galvenais taču, ko teiks ES. Ko tad runāt par tādu «dabas stihiju» kā kūlas dedzināšana. Faktiski šī floras un faunas postīšana nevienam premjeram tā īsti neinteresēja. Kur tad mēs beidzot izlīdīsim no nabadzības skavām, ja katru gadu milzu līdzekļi no budžeta tiek tērēti šo ugunsgrēku dzēšanai. Vai tad tas būtu tik nedemokrātiski uzdot pašvaldībām apzināt visus zemes īpašniekus attiecīgajā rajonā un rudeņos organizēt pārbaudes un konstatēt nenopļautos laukus. Dot trīs dienas laika – vai nu nopļaut pāraugušo zāli, vai maksāt bargu soda naudu, ne mazāku par 1000 eiro, jo zemei ir zelta vērtība. Ja trīs gadu laikā zemes saimnieks turpina neapkopt savus laukus, nodot tos izsolē vai pārņemt valstij. Ja citu nav ko stādīt, stādīt mežu, jo tas arī tagad tiek vai nu izpārdots, izcirsts, vai banāli nodeg.
No visiem premjeriem man paliks atmiņā tikai E.Repše, kas smagajos juku laikos tomēr sakārtoja Valsts banku. Pārējie visi premjeri, ieskaitot arī pašreizējo, ir tikai tādi vietas aizpildītāji un izskatās tikai tādi pašlabuma meklētāji, kam tautas un valsts uzplaukums nav izdevīgs. Lai kā varasvīri, mediji un tirgus tantes E.Repši ķidāja kā neadekvātu, es tam nekad nepiekritīšu, jo viņš vismaz kaut ko paliekošu un nopietnu izdarīja Latvijai. «Adekvātais» Godmanis netika galā ar metāla un vara zagļiem, kas bija vienkārši, – aizklapēt ciet metāla pieņemšanas vietas, kurās neskatījās, vai pērk zagtu mantu. Gailis, Birkavs, Krištopāns – tikai krēsla sildītāji. Kalvītim vajadzētu dot to lielāko ordeni par pāris «trekniem gadiem», kas mūs noveda gandrīz pie ubaga spieķa. Taisni jocīgi, pa radio un TV to vien dzird, ka esam gudra, strādīga un pats galvenais – dziedoša tauta. Nu laikam, trallinot tautasdziesmas, esam notrallinājuši gan gudrību, gan čaklumu, gan modrību. Tāpēc laikam arī tādi neizteiksmīgi premjeri mums rodas. ◆
