Pirmajos pēckara gados es atsāku skolnieka gaitas 4. klasītē. Tajā pašā, acīm redzot, 1946. gadā uzskatīju par savu pienākumu apgūt krievu valodu. Skolā to mācīja visai pavirši, un retajās reizēs, kad pārtrauca nodarbības, lai noskatītos trofeju kinofilmas, vajadzēja censties apsēsties tuvāk krievu valodas skolotājai, kura, piemēram, «Tarzāna» titrus mums skaļā balsī pārtulkoja.
Krievu valodas apgūšanu man stimulēja tēva – vienkārša lauku zemnieka – piemērs. Kara gados viņš deva lasīt grāmatas krievu valodā gūstekņiem, kuri bija norīkoti par palīgiem lauku darbos pagasta bagātajiem saimniekiem. Tikpat tekoši tēvs sarunājās ar krievu karavīriem, kuri mūsmājās ieklīda vēl 1946. gadā.
No skolas bibliotēkas es paņēmu grāmatu «Koļas Siņicina dienasgrāmata» – ar lieliem burtiem un skaistām ilustrācijām – un, mājas darbus paveicis, iekritu gultiņā, sacēlu kājas augšā gar istabas sienu un sāku boksterēt. Daudzi vārdi bija man nezināmi, vārdnīcas nebija, taču uzrakstītā kopējo jēgu es sapratu. Krieviski iemācījos ne tikai lasīt un saprast izlasīto, bet pamazām arī runāt, un tad mēs ar tēvu dažkārt iegrimām elementārās savstarpējās sarunās.
Bet, sākot ar 5. klasīti, parādījās angļu valoda. Kā šodien atceros sarkanīgo plānvāku grāmatiņu, kurā gan ar latviskajiem burtiem bija sadrukāti kaut kādi nesaprotami vārdi un teikumi. Studēju alfabētu, gribēdams uzzināt, kā tad angliski skanēs mans vārds un uzvārds.
Angļu valodu mums mācīja skolas matemātiķe, un šodien es domāju, ka viņa pati no šīs valodas ne vella nejēdza. Vairs neatceros, kā tad mēs «studējām» tos trīs gadus (pamatskolā toreiz bija tikai septiņas klases), taču skolas beigšanas apliecībā angļu valodā kaut kāda atzīme parādījās.
Tehnikumā nesaprotamo valodu mācīja tikai vienu semestri – kā šī disciplīna turpmākajos gados pazuda no mācību plāna, varētu pateikt tikai to gadu tehnikuma direktors un mācību daļa.
Pienāca augstskolas laiks, un pirmajās studiju dienās nodarbību sarakstā izlasīju – Svešvaloda… Ja nu es pamatskolas gados un vienā tehnikuma semestrī kaut ko no angļu valodas biju apguvis, tad tas, strādājot mežniecībā un «matrozējot» Ziemeļu flotē, bija izgaisis no atmiņas uz neatgriešanos.
«Nāc pie mums – vāciešiem!» aicināja istabiņas biedri, taču uzņemties tādu risku nebiju gatavs.
Sajūtot manu bezspēcību, angļu valodas pasniedzēja lektore Zaščerinska man piešķīra ievērojamas atlaides – lasīt un atstāstīt pa gabaliņam no kādas angļu valodas grāmatas. Šī grāmata bija Čārlza Dikensa «Olivera Tvista piedzīvojumi», ko es latviski biju izlasījis tikko vasarā pēc demobilizācijas. Šo grāmatu lasīdams un saturu atstāstīdams, angļu valodas kursu beidzu ar atzīmi «labi»! Bet ar to viss vēl nebija galā: es gribēju «bīdīt zinātni», un mani uzaicināja izpētīt klinteņu izplatību Kurzemē. Lai to paveiktu, bija jāiestājas aspirantūrā un tās laikā jānokārto virkne eksāmenu. Es nokārtoju eksāmenus filozofijā un botānikā, tad nāca piedāvājums strādāt meža tehnikumā, un studijām aspirantūrā pienāca gals.
Taču zinātne mani urdīja, un vajadzēja nokārtot trūkstošo eksāmenu svešvalodā. Pēc padsmit tehnikumā nostrādātajiem gadiem es saņēmos un pieteicos angļu valodas kursos Zinātņu akadēmijā. Desmit mēnešus reizi nedēļā braucu uz Rīgu, kas bija 120 kilometru attālumā no tehnikuma. Tie bija smagi mēneši. Kamēr mani kolēģi devās makšķerēt un kārpījās pa ģimenes dārziņiem, es ikdienu vakarus un brīvdienas pavadīju «angliskodams».
Pienāca eksāmena diena. Tai es biju sagatavojis izvērstu autobiogrāfiju un cītīgi pastudējis angļu gramatiku. Mūs nosēdināja auditorijā, izdalīja eksāmena materiālus, ievāca pa piecrubļiniekam un aizveda komisiju brokastīs. Palikām bez uzraudzības. Gatavojāmies. Man līdzās sēdošais paviršais paziņa palīdzēja uzrakstīt tulkojumu; savu CV biju iekalis no galvas, taču to man neviens neatprasīja.
Komisija savāca mūsu materiālus, laikam tos arī palaboja, un pēc nepilnas stundas paziņoja rezultātus. P.Skudram – apmierinoši. To izdzirdējis, laikam palēcos – man taču neko vairāk nevajadzēja! Komisiju mēs aizvedām uz kafejnīcu «Tornis» – viņi to bija godam pelnījuši.
Autobusu uz tehnikumu gaidot, mēs ar vēl vienu bēdubrāli – meža taksatoru Andri Beitiņu – devāmies uz kādu no centra krogiem iedzert pa kausam alus. To savukārt mēs bijām pelnījuši. Abi apņēmāmies – ar nākamo mēnesi pasūtīsim tā laika vienīgo anglisko avīzi «Moscow News» un sāksim šo valodu apgūt pa īstam.
Apņemšanās ir laba lieta, taču, mājās nokļuvis, avīzi nepasūtīju ne nākamajam, ne aiznākamajam mēnesim. Tā Rīgā apgūtais visai ātri aizmirsās. Un tagad, kad kādā aprīļa vakarā TV rādīja «Rembo. Pirmās asinis» nedublētā variantā, es, ātrās angļu runas klausīdamies, sapratu, augstākais, kādu trešdaļu. Žēl, bet nu jau pienācis tas vecums, kad atkārtoti angļu valodas studijas neatsākšu. ◆
