Sociālais darbinieks nav tikai pabalstu dalītājs
Lai arī sabiedrībā valda uzskats, ka sociālie darbinieki ikdienā ar to vien nodarbojas, kā pieņem trūcīgo iedzīvotāju iesniegumus dažādu pabalstu saņemšanai, viņu darbadienā parasti daudz nozīmīgāku daļu aizņem saziņa ar cilvēkiem. Laiks, kad par sociālajiem darbiniekiem strādāt varēja vienkārši «labs cilvēks», sen kā pagājis. Likumdošana paredz, ka sociālā darbinieka profesionālos pienākumus var veikt personas, kuras ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālā darba jomā.
Jelgavas novada pašvaldības Līvbērzes pagasta sociālā darbiniece Solvita Ozola atzīst, ka sociālais darbinieks apvieno dažādus pienākumus – gan psihologa, gan skolotāja un konsultanta.
Solvita par sociālo darbinieci Līvbērzes pagastā strādā ilgstoši un, tā kā tur arī dzīvo, visus aprūpējamos labi pazīst. «Pa šo laiku dažu bērni jau izauguši lieli,» smaidot secina Solvita. Sākot darbu šajā profesijā, visgrūtāk bijis saprast, ka, lai arī vērsts uz palīdzēšanu cilvēkam, «tas ir darbs, nevis visa dzīve». Savā ziņā tas ir ieguvums, ja sociālie darbinieki dzīvo pagastā, kurā strādā, bet tam ir arī mīnusi. Visi visus pazīst – tas ir gan pluss, gan trūkums vienlaicīgi, vērtē Solvita. Tas ļauj ne tikai pārzināt savu klientu ikdienas gaitas un dzīvesveidu, bet arī liek viņiem domāt, ka ar pašvaldības darbinieci par savām problēmām var parunāties jebkurā laikā.
Pagājis laiks, kamēr Solvita iemācījusies nodalīt darbu no savas un ģimenes dzīves. Tomēr viņa nekad nepaejot garām kādam, kurš, viņu sastapis, kaut arī ārpus darba stundām, vēlas parunāties par savām likstām. Tieši darbs ar cilvēkiem šajā arodā Solvitai liekas visaizraujošākais, un, ja vien tas būtu iespējams, viņa vēlētos maksimāli daudz laika veltīt, palīdzot ģimenēm, nevis kārtojot papīrus pabalstiem.
Par pabalstu – platekrāna televizoru
Pabalstu piešķiršana, protams, ir būtiska sociālā darba sastāvdaļa, kas nereti glābj iedzīvotājus krīzes situācijās, taču Solvita uzsver, ka svarīgi ir ne tikai piešķirt finansiālu palīdzību, bet nereti arī konsultēt tā saņēmējus, kā labāk līdzekļus izmantot.
«Sociālais darbinieks ir kā dzīves skolotājs – gadās, ka jāiesaistās ģimenes ikdienā un jāmāca plīti iekurt un ēst gatavot. Pašai jābūt bagātai pieredzei dažādos jautājumos,» skaidro Solvita. Sociālajiem darbiniekiem jāpārzina faktiski visu pakalpojumu tarifi un likumdošana visdažādākajās jomās.
Izglītot, palīdzēt, rast cerību krīzes situācijās – to katram palīdzības meklētājam mēģina nodrošināt šīs jomas speciālisti. Gandarījums esot liels, ja bijušie pabalstu saņēmēji spēj nostāties uz kājām un no savām problēmsituācijām izķepuroties. Darba augļi šajā arodā gan esot jāpagaida, jo nereti paiet mēneši un pat gadi, kamēr dzīve normalizējas.
Kā veidojas situācijas, ka cilvēki neprot pat elementāras lietas, piemēram, iekurt plīti, izskaidrot Solvitai ir grūti. Dažkārt iemesls ir no paaudzes paaudzē ģimenē valdošās finansiālās, alkoholisma vai izglītības problēmas. Īpašs prieks sociālajiem darbiniekiem ir, ja apli izdodas pārraut un jaunākā paaudze no savu priekšteču dzīvesveida izvairās.
Bieži pabalstu ņēmējiem esot jāmāca, kā izmantot iegūtos finanšu līdzekļus. «Cilvēks varbūt visu bērnību pavadījis ar vecākiem, kam ir problēmas ar alkoholu, trūkumā, kad viņam nav bijis elementāru ikdienā nepieciešamu lietu. Ko viņš dara, kad saņem pabalstu? Nopērk ko tādu, ko sen jau kārojis, piemēram, pamatīgu platekrāna televizoru. Un nav jau ko īsti pārmest – tādu reakciju rada viņa dzīves pieredze. Mūsu uzdevums ir izprast, kāpēc cilvēki tā rīkojas. Jāmāca, ko darīt, lai mainītu dzīvi, izkļūtu no trūkuma,» par ikdienā piedzīvoto stāsta sociālā darbiniece.
«Hroniskajiem» saņēmējiem palīdzēt grūtāk
Krīzes gadi Latvijā bijusi pamatīga dzīves skola ne vienam vien iedzīvotājam – tad pēc pabalstiem vērsās arī pirms tam gana labi dzīvojošas ģimenes. Kā skaidro Solvita, ar tādiem cilvēkiem strādāt ir visvieglāk, jo viņiem grūtības ir papildu motivācija mācīties, mainīt kaut ko savā ikdienas dzīvē, lai problēmsituācija neieilgtu. Savukārt ne tik viegli atrast izeju ir gadījumos, kad jāpalīdz tā sauktajiem hroniskajiem pabalstu saņēmējiem, kuru vienīgais iztikas avots gadiem ir finansiāla valsts un pašvaldības palīdzība. Tāpat grūti līdzēt tiem, kas kādreiz jau spējuši izkļūt no savu problēmu loka, atrast darbu, bet kādā brīdī atkal atkrituši atpakaļ. Grūti palīdzēt no jauna rast motivāciju, lai izrautos. Reiz noticējuši sociālā darbinieka teiktajam, ka viss izdosies, pēc atgriešanās sākumpunktā viņi vairs īsti negrib ticēt ne padomdevējam, ne sev pašam.
Pēc Solvitas stāstītā, pēdējā laikā sociālie darbinieki jūtot situācijas uzlabošanos. Pabalstu ņēmēju kļūst mazāk, cilvēkiem biežāk izdodas atrast darbu, daudzi esot optimistiskāk noskaņoti un saskatot iespēju izrauties no finansiālajām likstām.
Arī sociālajā darbā vērojamas sezonālas tendences. Vasarās pabalstus lūdz retāk, un arī pēc cita veida palīdzības iedzīvotāji vēršas mazāk. Savukārt, sākoties apkures sezonai, pabalstu ņēmēju skaits strauji aug, jo sezonālā darba veicēji ziemas periodā parasti tiek atlaisti.
Dažkārt arī ļoti smagas situācijas iedarbojas kā stimuls kaut ko mainīt, stāsta sociālā darbiniece. Piemēram, ja no ģimenes izņem bērnu, tas mēdz izmainīt ģimenē valdošo bezcerību un vecāki atrod veidus, kā saņemties un atvasi atgūt. Tādos gadījumos sociālajam darbiniekam jābūt līdzās un jāiesaka, kā vislabāk rīkoties. Psiholoģiskais aspekts šajā arodā esot teju vissvarīgākais, jo katrs gadījums jāvērtē kā īpašs, jācenšas ikvienam krīzes situācijā nonākušajam atrast iedarbīgākā pieeja.
Lauksaimniecības vietā – cilvēkmīlestība
Solvita Ozola pirmo augstāko izglītību ieguvusi agronoma specialitātē LLU, bet tajā nav strādājusi ne dienu. «Tas bija laiks, kad sabruka visa pastāvošā iekārta, likvidēja kolhozus, un es profesijā tā arī nepaguvu pastrādāt,» atceras Solvita. Kā sociālā darbiniece savas gaitas Līvbērzes pagastā viņa sāka 1997. gadā, un tā ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta. Solvita ieguvusi otru augstāko izglītību un ir sociālā darbiniece ar Latvijas Universitātes diplomu.
Savu izvēli mainīt profesiju viņa nenožēlo: «Ja pēc agronoma specialitātes iegūšanas būtu pastrādājusi tajā jomā, varbūt būtu citādi. Taču tā nenotika, turklāt palīdzēt cilvēkiem man ļoti patīk.» ◆
Sociālais darbs
Sociālais darbs – profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus.
Sociālā darba speciālists – persona, kurai ir šajā likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, karitatīvā (žēlsirdīgā) sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus.
Sociālā palīdzība – naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām vai ģimenēm, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai.
Pamatvajadzības – ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība.
Dzīves kvalitāte – labklājības rādītājs, kas ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu.
No Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma
