Krievijas un Ukrainas konflikts metālapstrādes un mašīnbūves apjomus var samazināt par 10 procentiem
Ja strādā eksportam, jārēķinās ar jebkurām svārstībām pasaules tirgū, norāda Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas prezidents Vilnis Rantiņš, tomēr piebilst – ja izslēdz «Liepājas metalurga» rādītājus, kopumā nozare šogad tomēr varētu augt par četriem pieciem procentiem, pat ņemot vērā iespējamo samazinājumu, ko var izraisīt ģeopolitiskā situācija. Savukārt nākamgad ievērojamu pieaugumu nozarei dos jaunā «UVZ Baltija» vagonu rūpnīca Jelgavā.
– Kāds metālapstrādei un mašīnbūvei bija pagājušais gads, kāda ir prognoze šim gadam?
No visas apstrādes rūpniecības mašīnbūves un metālapstrādes īpatsvars eksportā ir 25 procenti, visā ražošanas apjomā – 20 procentu. Kopumā nozarei pērn bija kritums par 18 procentiem, salīdzinot ar 2012. gadu, taču, ja neņem vērā «Liepājas metalurgu», bija divu procentu kāpums. Gads nebija slikts, ja neskaita «Liepājas metalurgu». Arī šogad, ja vērtējam pirmos trīs mēnešus un raugāmies uz uzņēmēju noskaņojumu, skats ir optimistisks. Jā, ir daži uzņēmumi, kuriem lielākais eksports bija uz austrumu pusi, tiem varbūt patlaban neklājas rožaini. Nozarei eksporta apjoms bija aptuveni 80 procentu no saražotā, tāpēc jebkuras svārstības pasaules tirgos uzreiz atstāj iespaidu. Nozares uzņēmumi eksportē uz 116 pasaules valstīm, bet lielākā daļa produkcijas nonāk Eiropas ekonomiskajā zonā, ieskaitot Norvēģiju un Islandi, – 70 – 75 procenti. Uz Krieviju, Ukrainu, Kazahstānu, citām NVS valstīm eksports ir aptuveni 12 procentu. Arī Eiropas tirgos notikušas izmaiņas – esam gandrīz aizgājuši prom no Dienvideiropas, kad tur sākās krīze, tagad galvenais eksporta tirgus ir Vācija un Skandināvija.
– Ja nozari skatītos sīkākā šķērsgriezumā, kam ir lielāks īpatsvars – metālapstrādei vai mašīnbūvei?
Pārsvarā ir gatavo metālizstrādājumu ražošana (36% no kopprodukta), elektrisko iekārtu (17%), metālu (14%), citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu (12%) un automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana (13%). Ja ražojam detaļas un mezglus lielajiem Eiropas koncerniem, tad pievienotā vērtība ir tur, lielā peļņa ir tur, bet mums – nu, maizītei jau sanāk, bet nekam citam nepietiek.
– Cik daudz Latvijā ir galaproduktu ražotāju, kas ražo kaut ko savu, nevis piegādā detaļas Eiropas koncerniem?
Daudz. Jau minēju, ka gatavo metālizstrādājumu ražotāji veido 36 procentus, bet tie jau nav tikai detaļu ražotāji, tas ir arī aprīkojums, presformas, tādas plaša patēriņa preces kā, piemēram, «Kurzemes atslēga 1» ražotā metāla furnitūra un citi izstrādājumi. Tā ka nav tikai detaļas, ir arī galaprodukti. Nozare jau ir, sākot no metālu ražošanas un beidzot ar dažādu aparātu, kuģu, vilcienu būvi.
– Vai sarežģītākie produkti ir darbgaldi, iekārtas?
Jā, noteikti. Iekārtu ražotāji arī jādala vairākās grupās – ir kokapstrādes iekārtu ražotāji (septiņi uzņēmumi), tad ir uzņēmumi, kas ražo apstrādes līnijas pārtikas rūpniecībai, piemēram, zināmākais un aktīvākais ir «Peruza». Viņi konstruējuši līniju, kas atbrīvo no roku darba mazo zivju ķidāšanā, un šā procesa automatizēšana nav nemaz tik vienkārša. Tagad viņiem ir piegādes līgumi ar daudzām valstīm. Arī «Sidrabe» ir interesants uzņēmums, jo tajā top iekārtas, ar kurām pārklāj materiālus saules baterijām, tāpat saistītais uzņēmums «GroGlass», kas ražo stikla pārklājumus.
– Arī šie uzņēmumi ietilpst metālapstrādes un mašīnbūves nozarē?
Kā tad. Pie mums ir pat optiskās šķiedras ražotāji, arī gumijas fabrika. Šajos uzņēmumos daudz produkcijas top kopā ar metālu. Tā nav ķīmiskā rūpniecība, jo vēsturiski Latvijā pie tās galvenokārt ir farmācija.
Mašīnbūve ir stratēģiska bāzes nozare, kurā vajadzīgas plašas zināšanas, jo tās uzdevums ir projektēt un ražot ierīces un tehnoloģijas pārējām tautsaimniecības nozarēm. Un mašīnbūve ir kā pārējās tautsaimniecības lakmusa papīriņš – tiklīdz tautsaimniecība attīstās, tā arī mašīnbūve attīstās, un otrādi.
– Kādi ir šā gada pirmā ceturkšņa rezultāti salīdzinājumā ar pagājušo gadu?
Marts izskatās pavisam labi, ir pat pieaugums par 19 procentiem, salīdzinot ar februāri. Protams, sliktāk klājas metālu ražošanai, jo pērn pirmajā ceturksnī «Liepājas metalurgs» vēl strādāja un tieši bija sasniedzis projektēto jaudu. Ja salīdzinām ar pagājušā gada pirmo ceturksni, ir mīnus 38 procenti.
– Kāda ir prognoze par šo gadu?
Jāsaprot, ka «Liepājas metalurga» darbības pārtraukšanu vienā gadā nozare segt nevarēs. Kaut uzņēmums pērn strādāja tikai četrus mēnešus, tie tomēr bija milzīgi apjomi.
Nākamgad noteikti šos apjomus pārsniegsim, nozarē jau katru gadu veidojas arī jauni uzņēmumi, vismaz trīs četri. Piemēram, nākamgad būtu jāsāk strādāt «UVZ Baltija» vagonu rūpnīcai Jelgavā, kas dos ievērojamu apjoma pieaugumu.
– Savukārt citam Jelgavas uzņēmumam – Mašīnbūves rūpnīcai – šogad ir problēmas.
Jā, jo uzņēmumam ir divi lielie tirgi – Krievija un Ukraina –, tas ražo eļļošanas iekārtas metalurģijai un kalnrūpniecībai. Ukrainas Donbasa reģions bija viens no lielākajiem klientiem, bet patlaban pasūtījumi no šīs zonas vairs nenāk. Turklāt beidzās arī kopprojekts ar Krievijas partneri, un uzņēmums «Metallex» tika likvidēts, tā arī nesācis darbību. Krievijas partneris aizgāja prom. Tāpēc es saku, ka sadarbībā ar Austrumiem ir savas nianses. Protams, tas ir milzīgs tirgus un to ignorēt būtu stulbi, bet strādāt ar šiem partneriem ir visai īpatnēji, jo pēdējā mirklī var kaut kas nobrukt.
Pasaules tirgus tendences arī ir īpatnējas. Aptuveni pirms desmit gadiem Ķīna ražoja kādus 15 procentus no pasaules tērauda, šodien jau ap 50. Tāpēc ar «Liepājas metalurgu» ir visai problemātiski, es, protams, ceru, ka uzņēmumu kāds nopirks, jo tas ir stratēģiski labā vietā, tieši pie ostas, bet situācija ir tāda, ka metalurģija Eiropā zaudē savu nozīmību – patlaban tiek ražots ne vairāk par 10 procentiem no pasaules tērauda. Tērauda ražošanas izmaksas Eiropā pašlaik ir augstas un nekonkurētspējīgas.
– «Liepājas metalurgā» tās varētu būt zemākas nekā Rietumeiropā?
Nedaudz mazākas varētu būt, taču elektrības cenas mums pat ir mazliet augstākas nekā Ziemeļeiropā. Tomēr arī sarunās ar ārvalstu ekspertiem nācu pie secinājuma, ka «Liepājas metalurgs» varētu būt konkurētspējīgs. Ceru uz uzņēmuma pārdošanu, bet, ja skatāmies reāli un ņemam vērā to, ka patlaban tēraudu pasaulē ražo vairāk nekā patērē, viss tik ideāli neizskatās. Turklāt, jo ilgāk «Liepājas metalurgs» nestrādā, jo grūtāk būs atsākt ražošanu – nišas, kuras uzņēmumam bija, jau sen ir aizņemtas, gada laikā vecie klienti pazaudēti, bet konkurence nozarē ir dramatiska.
– Tagad problēmas parādās vēl pāris lielajiem nozares uzņēmumiem.
«Krāsainajiem lējumiem» ir cita veida problēmas, uzņēmums nav liels, bet, kā tas strādā ar krāsainajiem metāliem, tad apjomi ir nopietni. Arī Rīgas Kuģu būvētavai ir problēmas, un, šķiet, tur īpašnieki nav pietiekami ieguldījuši savus personīgos līdzekļus. Tiesa, šajā reģionā kuģubūvei vispār ir problēmas, jo tā vairāk koncentrējas Dienvidaustrumāzijā.
Rietumu kolēģi gan uzskata, ka nav ko uztraukties – katru gadu kādi 10 –15 procenti uzņēmumu «nobrūk» un to vietā rodas atkal jauni, tas ir normāls process. Turklāt Rietumu kolēģi arī saka, ka valsts ekonomikas pamats ir ģimenes uzņēmumi, jo tie ir ieinteresēti attīstībā un ies prom no valsts tikai tad, kad jau cilpa būs kaklā un beņķīti sitīs ārā.
– Kurus nozares uzņēmumus varētu nosaukt par veiksmīgākajiem?
Piemēram, «Severstaļlat», kas ir viens no vislabāk organizētajiem uzņēmumiem nozarē, Ventspils «Bucher Schoerling», kas ražo ielu tīrāmās un lidostu apkopes mašīnas. Arī «Brabantia» ļoti veiksmīgi attīstās Talsu novadā, nesen atklāja jau otru cehu. Ļoti labi attīstās «Sidrabe», arī «Ditton» pievadķēžu rūpnīca sāk otro modernizācijas kārtu.
– Krievijas un Ukrainas konflikts turpinās, neizskatās, ka tas tuvākajos mēnešos noregulēsies. Krievijas ekonomiskā situācija ir smaga, rublis vājš, investīcijas aizplūst prom no valsts. Kā tas ietekmēs nozari?
Protams, pozitīvu iespaidu tas neatstās un nozarei varētu iegriezt par kādiem 10 procentiem. Ja strādā eksportam, ir jārēķinās ar jebkurām svārstībām pasaules tirgū. Krievijas un Ukrainas konflikts var ietekmēt arī pasūtījumu apjomu Vācijā, jo tagad viss globālajā tirgū ir saistīts. Arī Rietumu sankcijas pret Krieviju iespaidos visus, jo arī Rietumi lielā mērā ir atkarīgi no Krievijas gāzes un naftas.
Tomēr, ja izslēdz «Liepājas metalurga» rādītājus, kopumā nozare šogad varētu augt par četriem pieciem procentiem, pat ņemot vērā iespējamo samazinājumu, ko var izraisīt ģeopolitiskā situācija. Uzņēmēji jau visu laiku seko līdzi situācijai un ir «uz riteņiem» – brauc pa pasauli un meklē jaunus tirgus un klientus.
– Vai uzņēmumi, kuru galvenais eksporta tirgus ir Austrumos, spēs pārorientēties?
Pārorientēšanās nav vienkārša. Jaunu pircēju atrast nav tik viegli. Izmaksas jeb algas ir krietni «sadzītas» uz augšu, un cilvēkiem vairs nav pat intereses par tā saucamo «subcontracting» jeb detaļu piegādēm. Patlaban lielākā interese ir tieši par automatizāciju, jo cilvēks ir dārgākā vienība ražošanas procesā, tās ir vislielākās izmaksas. Tagad jau runa ir par intelektuālām mašīnām, kuras pašas savā starpā sazināsies dažādās rūpnīcās bez cilvēka starpniecības. Tas ļoti atvieglo darbu, bet vienlaikus arī izslēdz no spēles ļoti daudzus cilvēkus, tāpēc šodien mums pats svarīgākais ir inženiertehniskais personāls. Kāpēc es visu laiku karoju par to, lai būtu eksāmens arī fizikā un ķīmijā, lai jauniešiem būtu labākas matemātikas zināšanas? Patlaban Latvijā jau izveidojusies situācija, ka nav vairs ko uzņemt augstskolās.
– Vidusskolu beidzēji nav gatavi studēt tehniskās zinātnes?
Mums jāsāk ar izglītību, ar pamatskolu, ar bērnudārzu, lai ieinteresētu tehniskajās zinātnēs. Mums nepieciešami jaunieši, kuri gatavi lauzt ceļu dzīvē ar savām idejām, gatavi radīt savus produktus. Pasaulē patlaban ir zināma plaša patēriņa preču pārprodukcija, jo plūsma, kas nāk no Turcijas, Ķīnas, Dienvidaustrumāzijas, ir neapturama un preču cenas tādas, ka mums nav iespējams konkurēt masveida produkcijas lauciņā. Tāpēc jāvirzās uz to, lai mūsu produktos būtu vairāk tieši no pelēkajām šūniņām. Jāmeklē specifiski nišas produkti, un tur ir nepieciešams inženiera prāts. Ne jau zinātnieks rada produktu, produktu rada inženieris. Nepieciešami arī zinātnieki, bet starpposms starp pētniecību un produktu ir diezgan garš, arī darbietilpīgs un līdzekļietilpīgs. Ja inženieru nav, arī produkts nerodas. ◆
