Divas kundzes sarunājas pie veikala, un abas nospriež: «Eh, ko tur balsos – nav vērts! Tas mums tāpat neko nedod!» No vienas puses – var ar atvieglojuma sajūtu secināt, ka viņas netic kandidātu pārlieku rožainajiem solījumiem. Tomēr rungai, kā parasti, ir divi gali. Jo mazāk vēlētāju sestdien dosies pie urnām, jo lielākas iespējas mūsu tautiešu slinkuma balsojumā izcelties tiem, ko varbūt vismazāk vēlamies. Kurš gan pēc tam Eiropas valstu vadītājiem, un ne tikai viņiem, paskaidros, ka Latviju pārstāv mūsu slinkuma rezultāts, nevis godprātīgi iebalsots politiķis.
Gan vienkāršas sarunas, gan visdažādākie pašmāju un ārzemju pētījumi liecina, ka iedzīvotāju aktivitāte sestdien gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās varētu būt ne tā augstākā.
Kopš pirmajām tiešajām EP vēlēšanām, kas notika 1979. gadā, vēlētāju aktivitāte ir pastāvīgi mazinājusies, lai gan četrās dalībvalstīs balsošana ir obligāta. 2009. gadā aktivitāte nokritās jau līdz 43 procentiem. Arī šīs vēlēšanas nesolās būs citādas, un aptaujas liecina, ka aktivitāte varētu noslīdēt līdz 40 procentiem vai pat vēl zemāk.
Politologi spriež, ka šajās vēlēšanās ES pilsoņi izmantošot iespēju veikt protesta balsojumu, EP ievēlot radikālus eiroskeptiskus politiskos spēkus. Tā kā tradicionāli EP vēlēšanās salīdzinājumā ar nacionālajām ir ievērojami mazāka aktivitāte, tās arī krietni vairāk pakļautas protesta balsojumam.
Latviešu vēlētājam diezgan tipisks scenārijs varētu būt uz vēlēšanām nedoties, bet pirmdien ar katru sastapto draugu, paziņu vai kolēģi apspriest šausmīgos rezultātus, iespējams, pat pašam skaļi paziņojot, ka viņš gan šajā farsā nav piedalījies.
Vērts izkustēties no mājas un paust savu viedokli, lai pēc tam nav tukši jāplātās vai ar kaunu jāatzīst – nez kurš šos runātājus EP ievēlējis? Der atcerēties, ka neiešana balsot tāpat ir piedalīšanās vēlēšanās, tikai, šādi rīkojoties, nevajag brīnīties par rezultātu. ◆
