Paleolimnologa Normunda Stivriņa Āraišu ezerā atrastie vulkāniskie pelni liecina, ka mūsu senči spēja pārvarēt negaidītas grūtības
Rit ceturtais gads, kopš Valsts ģimnāzijas absolvents, tagadējais Tallinas Tehnoloģiju universitātes doktorants Normunds Stivriņš, sekojot savam aicinājumam, iet zinātnieka ceļu. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņš nolēma studēt ģeoloģiju Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Izvēle notikusi tēva mērnieka Andra Stivriņa ietekmē. «Jau no bērnības biju līdzi tēvam darbā pie dabas,» stāsta Normunds. Viņš ar smaidu piebilst, ka interesi par ģeoloģiju izrādījis jau bērnudārzā: citi bērni zīmējuši cilvēkus, mašīnas, kuģus, bet viņš – vulkānus un to izvirdumus. Bērnībā rosīgi kolekcionējis jeb «stiepis uz mājām» arī dažāda izmēra, krāsu un formu akmeņus.
No pamatstudiju laika Normunds ar prieku atceras fakultātē valdošo brālības garu, ko studenti apzīmē ar vārdiem «ģeogrāfu mafija». Dzīve no stipendijas līdz stipendijai, ar ģitāru rokās un kādu no ģeoloģijas mācību grāmatām spilvena vietā.
Cenšas nedomāt par finansēm
Tajā pašā laikā Normunds nopietni un atbildīgi piestrādāja Kvartāra vides laboratorijā, vēlāk paralēli mācībām strādāja par ekspertu Valsts vides dienestā un ģeoloģijas uzņēmumā. Studiju laikā nopietni nobrieda viņa jūtas pret meiteni no Jaunjelgavas – nākamo sievu Karīnu. Viņu Normunds satika 17 gadu vecumā tautas deju festivālā, kur piedalījās kā «Vēja zirdziņa» dalībnieks.
Normunds drīz vien saprata, ka profesionāli viņa aicinājums ir pētniecība un zinātne. Tāds aicinājums mūsdienās nav diez ko sabiedrībā novērtēts. Taču Karīna, ar kuru Normunds salaulājās Annas baznīcā 2008. gada augustā, viņu saprot. «Cenšos nedomāt par finansēm, bet gan maksimāli dot savu artavu zinātnei. Izpētīt lietas, kas Latvijai ir svarīgas, bet nav pētītas. Tajā pašā laikā ceru, ka varēšu pienācīgi nodrošināt sevi un ģimeni finansiāli,» saka Normunds.
Viņš pamatā darbojas «tīrajā zinātnē», tomēr neatstāj novārtā projektus, kas saistīti ar saimnieciskām lietām. Sadarbībā ar Latvijas Kūdras ražotāju asociāciju un kolēģiem no Latvijas, Dānijas, Vācijas, Polijas un Lielbritānijas Normunds vairākos purvos veic pētījumu par šā vērtīgā izrakteņa veidošanās ātrumu. Viņaprāt, ģeologiem Latvijā ir plašas iespējas, gan kalpojot būvmateriālu rūpniecībai, kas iegūst dolomītu, mālu, smilti, granti, ģipsi, gan, piemēram, skaistumkopšanas līdzekļus ražošanā, kur izmanto ezera nogulumus jeb gitiju.
Vulkāni gaida
Kopš pirmā kursa Latvijas Universitātē Normunds ir veicis pētījumus paleolimnoloģijā. Vienkāršiem vārdiem skaidrojot, tā ir zinātnes nozare, kas pēta nogulumus ezera gultnē. Zinātnieki, veicot urbumus, atrod augu (pat ziedputekšņu!) un dzīvnieku atliekas, cilvēka darbības pēdas, kā arī iegūst citu informāciju par to, kādi 15 tūkstošus gadu pēc lielā ledāja atkāpšanās bijuši klimatiskie apstākļi, kādi mituši dzīvnieki, auguši augi un pat kādi vēsturiskie notikumi risinājušies. «Pēc paleolimnologu atzinuma, vissiltākais laiks šajā vēstures posmā bija pirms astoņiem līdz četriem tūkstošiem gadu. Tad Latvijā auga platlapju meži, klimats un veģetācija bija apmēram tāda, kā tagad ir Centrālvācijā,» stāsta zinātnieks. Pēc zinātnieku aplēsēm, nākotnē klimats kļūs vēsāks. «Tas gan nenotiks ne vienas un ne divu paaudžu laikā,» pasmaida Normunds.
Aizpērnajā ziemā, veicot 12 metru dziļu urbumu Āraišu ezera gultnē, Normunds Stivriņš urbuma augšējā slānī atklāja 1875. gadā izvirdušā Islandes Askja vulkāna pelnus. 2010. gada pavasarī, kad Islandē izvirda Eijafjadlajegidls, daudzās Eiropas lidostās slēdza gaisa satiksmi. Normunds spriež, ka Askja izvirduma pelni Latvijā nonāca vēl lielākā koncentrācijā. Āraišu ezera nogulumos vienā kvadrātcentimetrā viņš saskaitīja 12 dažādas vulkānisko pelnu daļiņas. «Atradums nav negaidīts. Es cerēju tās atrast,» saka Normunds, piebilstot, ka pētījuma metodes apguvis pie kolēģiem Stokholmā un Potsdamā.
«Vulkāniskie pelni ir asi, stiklveidīgi. Lielā koncentrācijā tos ieelpojot, būtu tas pats, kas elpot stikla vates putekļus,» skaidro zinātnieks. Zināmā mērā ar Islandes vulkāna Laki izvirdumu tiek saistīta arī Lielā franču revolūcija 1789. gadā. Toreiz sākušies neražas gadi, krasi cēlušās labības, kartupeļu cenas un galu galā izvirtusī franču aristokrātija tika smagi sodīta – nodibinājās Francijas Republika. «Mēs esam saistīti ar visu pasauli. Tas, kas notiek citviet, attiecas arī uz mums. Vēl svarīgi apzināties: mūsu senči pārdzīvoja lielo Askja izvirdumu un arī mums jābūt gataviem sava laika izaicinājumiem,» secina zinātnieks.
Veikalā grib runāt igauniski
Līdz februārim turpināsies Normunda studijas doktorantūrā Tallinā, kas noslēgsies ar promocijas darba aizstāvēšanu dabas zinātnēs. Piedaloties konferencēs un dibinot kontaktus ar kolēģiem ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Zviedrijā, Polijā, Itālijā, Vācijā, Nīderlandē, viņš pamazām lūkojas, kur varētu turpināties viņa zinātniskais darbs. «Es būtu ieinteresēts iegūt pastāvīgu darbavietu Latvijā kā lektors, taču vēl nevar zināt, kā viss sanāks,» atzīst topošais doktors. Tagad viņš paralēli studijām vada divus maģistrantus Igaunijā un vienu Latvijas Universitātē. «Gribas dzīvot un pētīt – tā, lai nebūtu jāmeklē otrs maizes darbs. Pētniecība prasa lielu koncentrēšanos, daudz jālasa, jādomā.»
Par dzīvi Igaunijā viņš stāsta, ka latviešiem vajadzētu pamācīties no kaimiņu pašapziņas: «Ja tu veikalā pārdevēju uzrunāsi svešvalodā, viņš tev laipni pretī pajautās: «Kāpēc nemācāties runāt igauniski?»»
Karīnas un Normunda Stivriņu meita Elīza pagājušā gada 4. decembrī piedzima Tallinā, nevis Jelgavā, kā vecāki bija plānojuši. «Biju konferencē Tartu, kad Karīna zvanīja, lai steidzos uz Tallinu, un kopā devāmies uz tuvāko slimnīcu,» atceras Normunds.
Laimīgais tēvs secina, ka meitiņa laikam vēlējās būt igauniete. Nācies veikt sarežģītu divu nedēļu garu reģistrēšanas procesu, kas ietver arī Annas baznīcā izdotās vecāku laulības apliecības tulkošanu igauņu valodā, lai bērns dzimšanas apliecību saņemtu Jelgavā.
Ar auto braucot, četrarpus stundās viņš ir mājās Jelgavā, tiesa, ik mēnesi atbraukt neiznākot. Taču šo sestdien Normunds ar ģimeni būs Jelgavā, lai piedalītos Eiroparlamenta vēlēšanās. «Mana izvēle balstīta uz, domājams, loģisku spriedumu. Proti, galvenais noteikums, lai varētu aizstāvēt Latvijas intereses, ir valodu zināšanas. Protams, deputātiem būs pieejami tulki, bet zināms, ka nozīmīgākais darbs norit, diskutējot apakšgrupās un aiz slēgtām durvīm vai neformālās sarunās,» pamato Normunds Stivriņš. ◆
Liela enerģija un smalka intuīcija
Laimdota Kalniņa, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore, Normunda Stivriņa bakalaura un maģistra darba vadītāja
◆ Normunds ir aizrautīgs un mērķtiecīgs, reizē akurāts un precīzs, turklāt ar labām organizatora spējām. Tāds, kurš visu grib izzināt un izpētīt – īsts zinātnieks. Man daži kolēģi ir pārmetuši, kāpēc Normunds doktorantūrā studē ārzemēs, nevis pašu universitātē. Manuprāt, jaunam zinātniekam ir vajadzīga ārzemju pieredze, nedrīkst vārīties tikai savā sulā. Turklāt naudas ģeoloģijas zinātnei Latvijā ir ļoti maz. Varbūt kaut kas mainīsies nākotnē, bet tagad lielākas iespējas mūsu nozarē ir Igaunijā. Turklāt ģeoloģijai raksturīgi pārrobežu pētījumi. Studējot Tallinā, Normunds turpina pētīt Latvijas ezerus, purvus. Es viņu nākotnē redzu kā lielu starptautisku projektu vadītāju. Viņš atbrauks un nodibinās institūtu. Tas būs pēc gadiem desmit, varbūt divdesmit un varbūt tieši Latvijā. Viņam ir liela enerģija, zinātniska aizrautība un intuīcija.
