Patīkami sestdien bija vērot cilvēkus, kas bija atnākuši uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām – saposušies, domīgi, bieži vien arī smaidīgi un runīgi. Politiskie uzskati gan ir katra privāta lieta, tomēr daudzi nekautrējās paust savu politisko izvēli. «Vēlētāji ir kļuvuši gudrāki. Sen vairs neviens vēlēšanu iecirknī Centrālās vēlēšanu komisijas izdotos bukletus nešķirsta. Katrs jau iepriekš ir noskaidrojis, par ko balsot,» pirms lielās balsu skaitīšanas nakts sacīja ilggadējais Jelgavas Vēlēšanu komisijas vadītājs Jānis Dēvics.
Skaidrs, ka «Vienotības» Valda Dombrovska un trīs viņa kolēģu, kā arī «tēvzemieša» Roberta Zīles iekļūšana apmierina daudzus patriotiski noskaņotus cilvēkus. Tomēr to klusina bažas par vēlētāju zemo aktivitāti. Vai tiešām tik liela daļa iedzīvotāju īsti nejūtas ES piederīgi? Nav tik traki kā Slovākijā, kur, salīdzinot ar iepriekšējām 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, pilsoņu aktivitāte «nobrauca» no 20 līdz 13 procentiem. Tomēr mūsu 30 procentu balsojums nav ne tuvu tāds kā Dānijai, Vācijai, kur nobalsoja attiecīgi 56 un 48 procenti vēlētāju. Tiesa, arī 2009. gadā Latvijā šis procents bija krietni augstāks – 53. Taču toreiz Eiroparlamenta vēlēšanas bija apvienotas ar pašvaldību vēlēšanām.
Jācer, ka gan uzvarētāji, gan arī citi politikā rosīgie atradīs ceļu, kā pelnīti iegūti iegūt vēlētāju uzticību, būs tuvāki tautai. ZZS rezultāts rāda, ka nepietiek ar reklāmās diezgan nodeldēto frāzi: «Cilvēks ir vissvarīgākais.» Protams, kurš to noliegs. Tomēr tas cilvēkiem, kurus aicina balsot, nemazina vēlmi zināt, ko šie «svarīgākie līdzcilvēki», kas kandidē vēlēšanās, ir spējīgi izdarīt, varbūt pat upurēt Latvijas labā. ◆
