Kādreizējie un pašreizējie ar teātra mākslu saistītie jelgavnieki piektdien ar atmiņu sarīkojumu Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā svinēja Jelgavas profesionālā teātra 75. jubileju.
Kādreizējie un pašreizējie ar teātra mākslu saistītie jelgavnieki piektdien ar atmiņu sarīkojumu Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā svinēja Jelgavas profesionālā
teātra 75. jubileju.
Atskan gonga skaņas. Tā paša vecā gonga, kas skanējis kādreizējā profesionālajā Jelgavas teātrī. Atmiņu laiks ir sācies.
Jelgavas teātra 75. gadadienā uz latviešu teātra mākslas pagātnes notikumu atainotājiem Vēstures un mākslas muzejā skatās Zemgales novadnieka Ģederta Eliasa portretētās citu pagātnes liecinieku sejas.
Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja vadītāja Maija Matisa aizved divdesmitajos gados, Jelgavas teātra pirmsākumos, kad par režisoru sāka strādāt Jānis Kļava, kad mēbeles izrādēm aizņēmās no Jelgavas pils, kad tērpus šuva no cukurmaisu auduma. No nabadzības līdz moderni iekārtotai skatuvei, līdz bagātīgākajai tērpu kolekcijai Latvijas teātros. No biklajiem amatieriem līdz atzītām teātra mākslas autoritātēm – Emmai Ezeriņai, Almai Ābelei, Ērikai Prindulei, Elvīrai Līcītei, Elzai Barūnei, Mārtiņam Vērdiņam, Ēvaldam Mercam, Jānim Ķikulim, Artūram Kalējam, Robertam Mustapam, Mārtiņam Pečūnam, līdz tādām scenogrāfijas un kostīmmākslas virsotnēm kā Arvīds un Marga Spertāli.
Par Jelgavas teātra slavas ceļu stāsta teātra zinātnieks, filoloģijas zinātņu doktors, bijušais jelgavnieks Viktors Hausmanis. Viņš citē fragmentus no teātra kādreizējās primadonnas Ērikas Prindules pēdējām vēstulēm un beidz stāstījumu ar secinājumu: – Jelgavas teātra likvidācija bija lielākais grēka darbs.
«Likvidācijas» tematu saistoši vēlāk turpina Vera Singajevska, šai «sērgai» piedēvēdama savu vainu: – Kurā teātrī iegāju strādāt, tā to likvidēja!
Mākslinieku Spertālu pāris bijis skatītāju estētiskās gaumes veidotājs. To atzīst visi sarīkojuma viesi, sevišķi iejūtīgi par to runā aktrise Ilga Hincenberga. Bet trīs titulu – «statistes, koristes un dejotājas» – īpašniece Elza Radziņa, par skatuves leģendu režisoru Osvaldu Glāznieku stāstīdama, atceras, kā bēdzinājušas pulksteņus, lai studijas vadītājs nezinātu laiku un nodarbības turpinātos kaut visu nakti. «Viņš jaunajiem aktieriem pavēra dvēselīti vaļā».
Lilijai Sniedzei ir kopā ar mammu Emmu Ezeriņu Jelgavas teātrī vadītās bērnības atmiņas. Skaidrīte Krīgere nav bijusi aktrise, bet dzīvojusi Katoļu ielā iepretī teātrim, kur kaimiņos bijuši Žanis Kopštāls, Elvīra Līcīte, Ērika Prindule, Alma Kūmiņa. Ko teikt par saskari ar zaudēto teātri ir jelgavniekiem Veltai Riekstai, Egonam Leopoldam, Egonam Šmēdiņam…
Klausītāji dzird jautrus pārstāstus par teātra raibo ikdienu, iemīļotās aktrises saņem ziedu klēpjus, sveicienus atsūtījuši Artūrs Kalējs, Vaironis Jakāns, Asja Strēle.
Bet kaut kā pietrūkst. Ir nostaļģija, bet nav saskarsmes ar šodienu. To gan pāris vārdos mēģina saistīt Maija Matisa un teātra zinātniece, Teātra muzeja darbiniece Janīna Brance. Bet zālē nav neviena tagadējās Jelgavas kultūras dzīves reformatora, nav neviena, kurš varētu līdzās pašreizējām mūsu pilsētas amatierteātru problēmām iemest cerību dzirksti par profesionāla teātra atdzimšanu Ādolfa Alunāna dzimtenē.
Varbūt arī citu, teātrim tuvāku gaisotni būtu ienesusi mājīgā šaurība Alunāna muzejā? Bet varbūt tas ir tikai sākums dižajai sarunai par Jelgavas teātri?
