Pirms gada, iepazīstoties ar «Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014» programmu, izlasīju, ka viens no lielākajiem šā pasākuma notikumiem būs Latvijā dzimušās amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas personālizstāde. Līdz šim nebija nācies viņas radīto sastapt aci pret aci un priekšstats par viņas darbiem bija caur nodrukātu, perfekti izstrādātu melnbaltu viļņojoša okeāna virsmas zīmējumu kādā no iespieddarbiem. Leģendas vienmēr ir spēcīgākas par realitāti, tā, iznākot no Rīgas Biržas izstāžu zāles un ienirstot trīsdesmitgrādīgajā Vecrīgas elpā, nodomāju pēc V.Celmiņas personālizstādes «Dubultā realitāte» apskates.
Šodien lielākā daļa mākslinieku savu darbu radīšanā izmanto fotogrāfiju vai attēlus. Filmā, kas lieliski papildina izstādi, māksliniece rāda pilnu atvilktni ar attēliem, kas ir iedvesmas avots vai impulss jauna darba sākumam. Viņas uzdevums un azarts ir ar lielu rūpību pārradīt reālo attēlu vai objektu jaunā realitātē. Tiek radītas realitātes kopijas. Un kāpēc gan tās nevarētu būt vairākas? Tuksneša virsmas faktūra, kustīga ūdens virsma, bezgalīga zvaigžņota debess. Reālas parādības ārpus laika un vietas. Uz podestiņa zem stikla vitrīnas īstajam akmenim līdzās ir mākslinieces radītais akmens dubultnieks. Tā tie divi tur stāv un kaitina skatītāju – kurš ir īstais. Viens no tiem ir atrasts, otrs – izgatavots. Tāpat nelielās bērnu tāfelītes, kas ieraudzītas krāmu izgāztuvē, kalpojušas kā izaicinājums jaunas realitātes tapšanai. V.Celmiņas darbi liek ieskatīties dziļāk, vērīgāk. «Man šķiet, es esmu piedzimusi ar tieksmi skatīties un ieskatīties,» stāsta V.Celmiņa filmā «Teritorija. Vija Celmiņš». Varbūt tāpēc arī skatītājam, vērojot viņas darbus, jādara tāpat – arvien vērīgāk un vērīgāk jāielūkojas pārradītajā realitātē? Filmā un intervijās viņa lieto abas valodas – angļu un latviešu –, sapludinot tās kopā, brīvi un bez aizķeršanās aizvietojot aizmirsto vārdu ar atrasto. Tikpat brīvi un viegli viņa rada priekšstatu par to, kā top jauns darbs, uzliekot slāni pa slānim, to apstrādājot ar otu. Taču galarezultāts ir bez nejaušībām, precīzs un mierīgs.
Man nekad nav bijusi vēlēšanās nofotografēto zīmēt vai fotografēt, lai zīmētu. Man līdz šim ir bijis svarīgi parādīt un nodot skatītājam to sākotnējo spēcīgo impulsu, ko sniedz iedvesmas mirklis. Taču, gaidot transportu mājupceļam, paceļot acis pret mākoņiem, izvilku savu mobilo tālruni un nobildēju vairākus grandiozus mākoņus, kas pirms negaisa bija aizseguši sauli. Kas zina, varbūt kādreiz tos atradīšu savā arhīvā un tie parādīsies uz papīra lapas. ◆
