Latvijas Ģimenes ārstu asociācija asi reaģējusi uz jaunās veselības aprūpes koncepcijas ieviešanu, kas neskaitāmus Latvijas iedzīvotājus varot atstāt bez medicīnas pakalpojumiem. Maija sākumā biedru sapulcē asociācijā pieņēma lēmumu izteikt neuzticību veselības ministrei Ingrīdai Circenei («Vienotība») un valdībai veselības aprūpes pārvaldes jomā. Izskan arī iespēja kā protesta formu izmantot streiku. «Uzskatām, ka valsts pieļauj situāciju, kurā pacients valsts garantēto veselības aprūpi nesaņem, radot nacionālu valsts apdraudējumu,» uzsvērts asociācijas izplatītajā paziņojumā. Pausts, ka virzītās «reformas» veselības aprūpē pārsvarā ir pretrunīgas, neefektīvas un netaisnīgas, kā arī norādīts, ka atbildība par situāciju veselības aprūpes jomā jāuzņemas valdībai.
Ināra Staņa, ģimenes ārste Jelgavas novadā
Teorētiski streiks patiešām varētu notikt, tomēr tiem ārstiem, kas strādā lauku rajonos, streikošana būtu visai nosacīta. Kurš to izjutīs, ja mēs streikosim? Tikai vietējie iedzīvotāji. Un kāds no tā būs labums? Pēc tam pati būtu spiesta šos pacientus, ko nepieņemtu streika dienā, ārstēt citā. Ja man zvanītu par kādu nopietnu problēmu, es nespētu pateikt: «Ziniet, es nepalīdzēšu. Es šodien streikoju!»
Tomēr tas nenozīmē, ka neatbalstu aktīvu rīcību, lai risinātu samilzušās problēmas veselības aprūpē. Un tās ir patiešām lielas. Tā ir šausmīga sajūta, ka mūs (ģimenes ārstus) valsts pārvaldē neviens nedzird. Savā ziņā pat tiek radīts priekšstats, ka mēs mānāmies, sakot, ka Latvijas iedzīvotāji, īpaši laukos, nav spējīgi maksāt par medicīnas pakalpojumiem. Teju vai tiek norādīts, ka cilvēki lauku ģimenes ārstiem melo, ka viņiem nav naudas un mēs tiem nepamatoti noticam. Tomēr, strādājot lauku vidē, ir pilnīgi skaidrs, ka tā nav izlikšanās. Ja pacientam jālūdz man iedot kādas zāles, jo pensija būs tikai parīt, nedomāju, ka viņš mānās. Nedomāju, ka kādam ir prieks pēc tam vēlreiz nākt pie ārsta atdot parādu. Laukos cenšamies maksimāli palīdzēt cilvēkiem uz vietas, nesūtot uz pilsētu, piemēram, izņemt diegus kādai šuvei. Viņi vienkārši nevar atļauties bieži braukt uz pilsētu pie speciālistiem. Šķiet, valdība ir ļoti attālināta no reālajām problēmām un pat nenojauš, ka jau tagad situācija ir visai kritiska. Kas notiks tad, ja pacientiem, īpaši laukos, augs līdzmaksājumi?
Tas ir aizvainojoši, ka ģimenes ārstu teikto nevēlas sadzirdēt. Skaidrs, ka nekādi milzīgie līdzekļi veselības aprūpei valstī pēkšņi netiks atrasti, bet vismaz attieksme varētu būt citāda.
Ir arī milzīga problēma tikt pie speciālistiem uz izmeklējumiem. Nav normāli, ja pacientam jāstāv rindā divus, pat trīs mēnešus. Šķiet, tik traki kā pašlaik vēl nav bijis. Mēdz būt arī tā, ka uz dažādiem izmeklējumiem pat par maksu jāgaida vairāki mēneši.
Skumji, ka tieši ģimenes ārsti atstāti par tādiem kā dzirnakmeņiem starp pārvaldes institūcijām un pacientiem. Mēs esam tie, kas tieši tiekas ar katru pacientu. Mums jāspēj viņiem pateikt, ka līdzekļu nebūs, iespēju tikt pie speciālista nav.
Ja patiešām visi ģimenes ārsti varētu nestrādāt dienu vai vairākas un funkcionētu tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība, var jau būt, ka kāds pamanītu mūsu protestus. Tomēr apšaubu, ka tas ir iespējams, jo ģimenes ārsts ir tas, kuram šādā situācijā jāspēj pacientam atteikt, un tas nav viegli.
Anna Zīverte, SIA «Jelgavas poliklīnika» valdes locekle
Ar tādām radikālām metodēm kā streikošana neko nevar panākt. Protams, faktiski ikviens Latvijā medicīnā strādājošais var būt aizvainots par veselības aprūpē valdošo situāciju. Arī pacienti ir neapmierināti, un viņiem ir visas tiesības būt aizvainotiem uz valsti, bet pacienti diez vai izies ielās, lai protestētu. Lielā mērā tauta ir samierinājusies ar to, ka jāstāv garās rindās, lai tiktu pie speciālistiem un veiktu izmeklējumus, tāpat ar lielajiem līdzmaksājumiem. Līdz valdībai cilvēku neapmierinātība īsti nenonāk, jo viņus parasti uzklausa medicīnā strādājošie. Pirmie, kas saskaras ar klientu neapmierinātību, ir reģistratūru darbinieki – tieši viņi parasti spiesti dzirdēt negatīvo reakciju par to, ka pie kāda speciālista var tikt tikai pēc pāris mēnešiem.
Jelgavas poliklīnikas ģimenes ārsti šādā streikā piedalīties neplāno, un neuzskatu, ka tas kaut ko atrisinātu. Ja kaut ko var panākt, tad vienīgi sarunu ceļā, lai gan īpaši optimistiski arī uz šādu iespēju neraugos.
Manuprāt, tika pieļauta kļūda, likvidējot agrāko veselības aprūpes sistēmu, piemēram, slimokases. Tad naudas pietika visiem. Tagad līdzekļi tiek centralizēti un finansējums vairāk tiek lielākām iestādēm. Daudzas lietas mūsu veselības aprūpē dublējas – ja tiktu izveidota centralizēta sistēma, to varētu novērst. Domāju, tas būtu atrisinājums – valstī veidot vienotu sistēmu, nevis nemitīgi eksperimentēt un īstenot aizvien jaunas reformas.
