Tīrasiņu metāls ar trīsdesmit gadu stāžu

Normunds Štefenhāgens sarunā ar “Zemgales Ziņām” stāsta par to, kā viņš šobrīd redz savas jaunības ierakstus, ieskicē pārdomas par biznesu un atklāj, kam ir jānotiek, lai iznāktu grupas “Urbix” otrais studijas albums.
– Pēc grupas “Huskvarn” un pirms projekta “Urbix” bija vēl viens kolektīvs ar nosaukumu “Caurvējš”. Pastāsti, lūdzu, kas tā bija par muzikālu apvienību?
Tā bija mūsu pašreizējā bundzinieka Jura Šenberga ideja. No vienas puses, mēs to darījām, lai uzturētu muzikālo formu, no otras – jo mums vienkārši patīk latviešu roks. Spēlējām tā saucamo Latvijas zelta klasiku smagākās versijās. Tur bija dziesmas no apvienību “Pērkons”, “Monro”, “Līvi”, “Jumprava”, “Satellites LV” un citu repertuāra. Ar šo sastāvu augstākais mūsu pilotāžas punkts bija uzstāšanās festivālā “Klang” 2014. gadā.
– Albums “Laika dzeloņdrātīs” tapa trīs gadu garumā. Kā notika albuma materiāla atlase?
Kontaktējoties ar vīriem no folkloras kopas “Vilki”, kaut kā “pavilkāmies” uz strēlnieku tematiku. Tad kādu dienu mūs uzaicināja spēlēt Rīgas “Četros baltos kreklos”, kur notika tradicionālā Normundu diena. Mums līdzi uz šo koncertu vienkārši “patusēt” bija atbraucis sens “čoms” Agris Siksna, viens no talantīgākajiem ģitāristiem, mūsuprāt, visā Baltijā. Un viņam tā patika šis mūsu priekšnesums, ka viņš teica: “Veči, mums vajag kaut ko ar to visu paveikt!” Tad nu viņš sāka tās visas domas ģenerēt; rezultātā mēs atlasījām desmit kompozīcijas, un Agris tās sataisīja tādā skanējumā, kā dzirdam albumā. Covid-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ tā arī nenotikušajam prezentācijas koncertam vēl bija paredzēts, ka katrai kompozīcijai fonā būs redzamas video projekcijas, ko veidojusi māksliniece Sniedze Strauta. Vēl gribētos piebilst, ka šis albums nebūtu iznācis, ja mums nepalīdzētu Jelgavas valstspilsēta un aģentūra “Kultūra”.