Klusums mājās pēc dēlu aiziešanas savā dzīvē atkal aizpildīts ar bērnu balsīm
Pērnvasar jelgavnieki profesionālā militārā dienesta izdienas pensionāri Inese un Jānis Kinēni uzņēmās aizbildniecību par diviem zēniem – piecgadīgo Lauri un četrpadsmitgadnieku Robertu. Zēnu māte ir mirusi, savukārt īstais tēvs nespēja savus bērnus audzināt. Kinēni jau izaudzinājuši pašu dēlus Arti un Jāni, kuriem nu ir savas ģimenes. Jūlijā Lauris un Roberts Annas baznīcā tiks kristīti, un par viņu krustvecākiem kļūs vecākie dēli ar otrajām pusītēm.
Sešpadsmitgadniece un puisis pēc armijas
Inese un Jānis satikās Kurzemē, Valdemārpilī. Inesei bija sešpadsmit, bet Jānis tikko atgriezies no obligātā dienesta padomju armijā. «Ilgi, trīs gadus, draudzējāmies, attiecības neveidojās strauji,» smaidot saka Inese. Viņa no mazām dienām vēlējusies kļūt par mediķi. Patika spēlēties ar zāļu pudelītēm, lellēm, un pat mājdzīvniekiem meitene lika pārsējus. Beidzot Rīgas 2. medicīnas skolu, Inese kā ārsta palīdze saņēma norīkojumu uz trim gadiem darbā Jelgavas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijā.
Jāņa dzimtā vieta ir Karaganda centrālajā Kazahstānā, vairākus tūkstošus kilometru no Latvijas. Viņa tēvs leģionārs Valdis Kinēns par varonību kaujās saņēma vācu Kara Nopelnu krustu no sudraba. Līdz 1949. gadam cīnījās Kurzemes mežos, līdz tika ievainots un saņemts gūstā. Visa ģimene divas reizes tika izsūtīta un Latvijā atgriezās vien 1971. gadā.
Darba gaitas Jānis sāka Talsu PMK Valdemārpils iecirknī. Kopš zēna gadiem viņu vienmēr interesējusi tehnika. Kad kļuva skaidrs, ka Inesei pēc medicīnas skolas beigšanas jādodas strādāt uz Jelgavu, nosūtījumu uz Jelgavas PMK kā speciālists autoceltņu un citas smagās tehnikas jomā saņēma arī Jānis.
Četri tūkstoši neitralizētu spridzekļu
Inese atceras, kā, būdama ātrās palīdzības feldšere, ne reizi vien braukusi izsaukumos uz padomju armijas daļu Dambja ielā. Tagadējā Jelgavas tiesas namā padomju armijas virsnieku ģimenēm bija kopmītnes, un gadījās, ka kādai no tām vajadzēja palīdzēt. Astoņdesmito gadu sākumā viņa vēl nevarēja iedomāties, ka agrākajā armijas daļā pēc gadiem divdesmit būs viņu abu darbavieta – Jelgavas Zemessardzes bataljons. Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos Inese desmit gadu kā ārsta palīdze nodienēja Štāba bataljonā Rīgā, savukārt Jānis profesionālajā dienestā bija rotas komandieris un sapieris. Kopējais neitralizēto mīnu, lādiņu un aviobumbu skaits viņam ir ap četriem tūkstošiem.
1985. gadā ģimenē piedzima Artis, divus gadus vēlāk – Jānis. «Gribēju mācīties par ārsti, iegūt augstāko izglītību,» stāsta Inese, «bet to, kas izpalika pašiem, esam spieduši bērniem.» Vecāki lepojas ar to, ka Jelgavas Valsts ģimnāzijas absolventa un ķīmijas skolotājas Zaigas Saknes audzēknis Artis tagad ir Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātnieks. Viņa dzīve rit starp Detroitu un Rīgu. Pēc bakalaura un maģistra grāda iegūšanas Rīgas Tehniskajā universitātē Artis doktorantūrā papildinājās ASV Mičiganas Universitātē pie latviešu izcelsmes profesora Edvīna Vedēja. Kopā ar Organiskās sintēzes institūta kolēģi baušķenieci Lindu Artis izveidoja ģimeni, un pirms astoņiem mēnešiem to kuplinājusi meitiņa Emīlija.
Jaunākais dēls Jānis kļuvis par mākslinieku. Rīgā pabeidza Amatniecības vidusskolu, kur mācījās Metālmākslas izstrādājumu modelētāju nodaļā. Taču tagad viņš ir iecienīts un labi pelnošs tetovētājs, strādā Londonā. Inese stāsta, ka, dodoties uz Angliju, dēls teicis, ka Latvijā neatgriezīsies. Taču, atpūšoties Grieķijas salās, viņš saticis latviešu meiteni Ilgu, izveidojusies jauna ģimenīte, un jūnijā jaunieši plāno atgriezties Latvijā.
Nevis klusums, bet tukšums
Inese priecājas par Dieva dāvanu – pirmo mazmeitiņu Emīliju, kurai jau drīz nāksies bizes pīt – tas viņai kā dēlu mātei ir jauns izaicinājums. Tomēr līdz ar dēlu aiziešanu patstāvīgajā dzīvē mājās iegūla klusums. Kādu brīdi klusums bija baudāms. Inese pievērsās tālākizglītībai un karavīru ansamblī «Junda» dziedāja karavīru dziesmas, lasīja patriotisko dzeju, divatā ar vīru apceļoja pa Eiropu un Krieviju, bija arī viņa dzimtajā Kazahstānā. Tomēr ar laiku radās sajūta, ka mājās ir nevis klusums, bet gan tukšums.
Jānis, kurš pensionējoties sāka darbu Zemessardzē, kā arī paša zelta rokām savā darbnīcā īsteno dažādas tehniskas idejas, šķiet, to izjuta mazāk. Tomēr arī viņš piekrita Inesei. «Abiem ar vīru ir stipra veselība, iztiekam labi. Neesam vēl tik seni, varam palīdzēt, kam klājas grūtāk. Un tad kādu dienu tas notika,» stāsta Inese. Caur draugiem līdz Kinēniem nonāca ziņa par Robertu un Lauri. Ja brāļiem neatrastos aizbildnis, tad, visticamāk, viņu dzīve turpinātos bērnu sociālās aprūpes centrā. «Bērnunamā strādā labi pedagogi, prieks, ka arī mūsu kolēģis zemessargs Ēriks Grinevics Elejas bērnunamā vada jaunsargu pulciņu. Tomēr nokļūšana šādā iestādē bērnam ir trauma, tādēļ tālākais notika ātri,» pērnvasaras notikumus atceras Inese. Jelgavas bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece Anta Riekstiņa piebilst, ka arī paši bērni gribējuši, lai viņiem atrod audžuģimeni vai aizbildni. Viņa brāļu jaunos dzīves apstākļus novērtē pilnībā pozitīvi.
Ar šauteni katru dienu
«Pirmais pusgads bija grūts, puikas bija kā putniņi ar aizlauztiem spārniem un vēl izmesti no ligzdiņas – apjukuši, nelaimīgi, dusmīgi uz visu pasauli,» saka Inese. Ar psihologa konsultācijām palīdzējusi bāriņtiesa.
Jānis stāsta, ka, atnākot jaunās mājās, paiet zināms laiks, kamēr bērns pierod pie noteiktās kārtības, saprot, kur kam jāatrodas, kā darbiņš līdz galam jāpadara. «Visu mūžu virtuve ir bijusi mana karaļvalsts, un te piepeši atnāk puika un saka: viņš grib cept picu. Ne velti ir teiciens, ka vienā virtuvē divas saimnieces nevar būt. Tas man bija liels pārbaudījums, bet pica iznāca garšīga,» smaidīdama stāsta Inese. Tagad viņa diezgan nopietni domā, ka pirmā profesija Robertam varētu būt pavārs. «Tālāk jau redzēs, vēlāk var studēt uzņēmējdarbību, pārtikas tehnoloģiju vai ko citu. Pavārs vienmēr būsi paēdis,» spriež Inese. Kinēnu pāris priecājas, ka Roberta sekmes skolā ir labas – trīs sešnieki, bet pārējās atzīmes augstākas. Savukārt Jānis pieļauj, ka no Laura varētu iznākt karavīrs. Vēl gan tikai pieci gadi, bet, nākot no bērnudārza, pie mammas un tēta darbiņā Zemessardzes bataljonā iznāk iegriezties diezgan bieži un vienmēr līdzi Jāņa gatavotā spēļu šautene.
Māju domā paplašināt
«Iepriekš ar ģimeni, kurā auga puikas, nebijām pazīstami. Lielākais zēns ir klusētājs, par pagātni nerunā, mazajam pa kādai reizītei uznāk vēlme man pastāstīt par savu mammu. Mēģinu viņa stāstīto atcerēties, jo šīs atmiņas ar laiku bērnam pagaisīs. Kad puika būs apzinīgā vecumā, es viņam stāstīšu par viņa mammīti,» saka Inese.
Gadu mijā Laura bērnudārzā notika vecāku sapulce. Audzinātāja aicināja vecākus stāstīt, ko jaunu bērni iemācījušies. Ineses stāsts bija par to, ka lielākais sasniegums ir labās attiecības, ko caurvij sirsnība. «Lauris vairākas reizes dienā pienāk un aicina samīļoties – vai var būt lielāka laime? Vai arī, ja Roberts sagaida mūs mājās no darba un dārziņa ar paša gatavotām kartupeļu pankūkām, kas var būt labāks par to?» saka Inese. Ģimene arī spriež, ka, viņu pulciņam augot, nelielajā trīsistabu mājā vajadzētu izbūvēt mansarda istabu. ◆
Labākais, ko dot Latvijai
Sandra Dzenīte-Cālīte, biedrības «Zvannieku mājas» vadītāja
◆ Lielākā dāvana, ko mēs varam dot Latvijai, ir uzaudzināt bērnu. Turklāt, ja bērnu pieņem aizbildniecībā vecāki ar pieredzi, kuri jau izaudzinājuši savējos, ir pamats domāt, ka sekmes būs labas. Pazīstu vairākus cilvēkus, kuru vecums ir pāri pusmūžam un kuriem ir pietiekami daudz enerģijas, lai uzņemtos šādas rūpes.
