Karīnas Ausekles izveidotais mazais zoodārzs «Lauku sēta» Ozolnieku novadā nav bizness, bet gan dzīvesveids, ar kuru saimniece labprāt iepazīstina arī citus
Mazais zoodārzs sācies ar poniju meiteni Grietu, kurai šobrīd ir 20 gadu. «Tie visi ir mani dzīvnieki, glaudāmi un mīļojami, un arī apmeklētājiem tas netiek liegts,» stāsta Karīna Ausekle. Kā apliecinot saimnieces stāstīto, saņemt ierasto devu glāstu ierodas ēzelīte Žizele.
«Ziņām» kopā ar saimnieci dodoties pastaigā pa teritoriju, pie katra aploka vai pļaviņā, kur ganās dzīvnieki, kāds no viņiem nemitīgi pienāk nedaudz padraudzēties. Uz vārdu atsaucas katrs – lama, mūļi un ēzeļi, aitas un pat pīles. Te var pilnībā pārliecināties, ka, tikai no sirds mīlot dzīvniekus, iespējams uzturēt šādu saimniecību.
Karīna ir dzimusi rīdziniece, bet Ozolnieku novada laukos atradusi savu īsto aicinājumu. Galvenais katram cilvēkam ir dzīvot saskaņā ar sevi un izbaudīt to, ko dara, viņa atzīst. Atrast savu aicinājumu nozīmē rūpēties par aptuveni simts dzīvniekiem septiņu hektāru platībā. Neaizstājami palīgi ir divi ganu suņi, kas gādā par to, lai saimniecībā neielavītos sveši suņi, lapsas vai neielidotu vanagi un nenodarītu pāri šejienes iemītniekiem.
Stārķēns Toms ir meitene
Kopš pagājušā gada rudens zoodārza iemītniekiem pievienojies arī stārķēns Toms, kuru Karīnai atvedis kāds kungs. Putnēnu vecāki bija izgrūduši no ligzdas, vīrietis to paņēmis pie sevis un barojis. «Sākumā vakaros stārķi nācās ķert, lai aiznestu uz kūtiņu, bet ziemā putns tā iedzīvojās pie mums, ka nu jau zina savu vārdu. Kad ierodas apmeklētāji, kam patīk dīķī zvejot zivis, Tomiņš dodas lomu diedelēt,» stārķa dzīvesstāstu atklāj saimniece.
Lidot gan putns neesot iemācījies lauztā spārna dēļ, bet tas viņu nekavējot aizdoties, kur vien nepieciešams. Otrā pļavā vērojami vēl vairāki stārķi, kas tur ierodoties viesos, nevis uz palikšanu. Karīna pauž aizdomas, ka tas varbūt ir tamdēļ, ka stārķēns Toms ir meitene. Tiesa gan, pats Toms, lai kas viņš arī būtu, par citiem stārķiem īpaši interesi neizrādot.
«Es priecājos par to, ka man ir laimīgi dzīvnieki – arī truši un vistas te dzīvo brīvībā. Neviens no tiem netiek turēts, ja tā var teikt, ražošanai – lai dotu olas, pienu vai gaļu,» skaidro dzīvnieku mīļotāja.
Ja vien dzīvnieki jūtoties patiešām labi, neviens piedzīvojumus ārpus saimniecības teritorijas nedodoties meklēt. Patiesi – vistas redz cēlā gaitā pastaigājamies pa visu teritoriju, un, labi ieskatoties, šur un tur mana pa snaudošam trusim. Viens ērti iekārtojies pie ponija kājām šo dzīvnieku nojumītē. Pēc saimnieces stāstītā, tas mazajiem dzīvniekiem dodot arī drošības sajūtu, jo svešam sunim, ja tāds ieklīst, trusis ir medījums. Taču, ja trusis atrodas pie ponija, suns krietni padomās, vai vērts uzbrukt.
Saimniece norāda uz govi, kas kopā ar ēzeļiem un lamu ganās aplokā, – arī tā netiek turēta vaislai, bet vienkārši priekam. Karīna stāsta: «Gotiņa tās iepriekšējam saimniekam bija kļuvusi par nastu un bija nolemta nodošanai «desām». Man palika žēl, un nu viņa mājo šeit.»
Dziedniece lama
Karīna novērojusi, ka aplokā bara vadību uzņēmusies baltā lama. Viņa ne tikai vienmēr uzraugot, kur atrodas katrs saimes loceklis, bet arī mēdzot parūpēties par savārgušajiem. «Ja apslimst kāds no ēzeļiem, lama pavada visu laiku tieši ar savārgušo dzīvnieku. Pastaigājas ar viņu kopā, atbalsta, guļ blakus,» novērojusi Karīna. Kad slimais dzīvnieks kļūst vesels, lama vairs to tik ļoti neuzmana.
Lama vārdā Dalī pilda arī aploka sarga lomu. Ja tajā ieklīstot svešs dzīvnieks, piemēram, lapsa, Dalī tam sperot. Ja tas nelīdz, varot svešo zvēru arī apspļaudīt. Arī Dalī, saimnieces saukts, uzreiz ierodas pie aploka nožogojuma sasveicināties. Lamu sarga darbos atbalsta saimniecības divi suņi – borderkollijs un šeltijs, šo šķirņu suņi izvēlēti to ganīšanas iemaņu dēļ.
Karīna atzīst, ka laika gaitā pati daudz apguvusi dzīvnieku ārstēšanā. Viņa skaidro, ka veterinārārsti pie pacientiem ierodas un aizbrauc, bet saimnieks uz vietas vislabāk redz, kas ar dzīvnieku notiek pirms un pēc tam. Var izdarīt secinājumus un gūt mācību citām reizēm. Gadu gaitā smēlusies pieredzi, Karīna nu jau varot teikt – labākais ārsts saviem zvēriem ir viņa pati.
Apmeklētāju bieds – vistas
Lai arī šķiet ne tas draudīgākais mājlops, apmeklētāji visvairāk bīstoties tuvoties tieši vistām, liecina saimnieces novērojumi. Tāpat ne pārāk lielu uzticību cilvēkos raisa tītars. «Ļoti iespējams, tas tāpēc, ka cilvēki saklausījušies dažādus stāstus par to, ka tītari ir dusmīgi un jo īpaši necieš apģērbu sarkanā krāsā,» smejas Karīna. Tītars gan šo saimnieces stāstu uztver svētā mierā un uzbrukumā mums nedodas. Dažkārt esot gadījumi, ka tūristi, kam uzvilkti sarkani apavi, ieraudzījuši tītaru, mēdzot mukt prom, ko kājas nes. Pati zvērudārza īpašniece gan atzīst: «Man jau liekas, ka tītaram, kad viņš tuvojas viesiem, galvā ir pavisam cita doma – parādīt, cik viņš ir skaists un varens. Viņš nevienam neuzbrūk. Ja kaut kas nepatīk, pagriežas un aiziet.»
Cilvēki par lauku sētu uzzinot pārsvarā no citu apmeklētāju ieteikumiem vai kādiem bukletiem. Saimniecība iekļauta arī Zemgales lauku sētu tūrisma maršrutā. Tomēr Karīna atzīst, ka saimniecības uzturēšana ir viņas aizraušanas un dzīvesveids, nevis bizness tiešā veidā. Tāpēc lielas pūles, lai reklamētos, viņa nepieliekot. «Man ir kaut kas īpašs pašas spēkiem izveidots. Liekas muļķīgi ar to nepadalīties ar citiem cilvēkiem,» secina Karīna.
Viņa gan atzinīgi novērtē, ka jebkurš apmeklētāju samaksātais eiro esot labs atbalsts, jo saimniecības uzturēšana nav lēts prieks. Visa par ieejas biļetēm iekasētā nauda tiekot izmantota dzīvnieku aprūpēšanai un veterinārārsta pakalpojumiem.
Zvērudārza saimniece skaidro: «Man nav tādas iespējas pateikt, ka šodien esmu apslimusi, un pie zvēriem neiet. Šī aizraušanās prasa faktiski nepārtrauktu klātbūtni, bet mana pārliecība ir, ka katrs dzīvo savu dzīvi, un sava man patīk, tāpēc visu daru ar prieku.» ◆
