Šis gadījums, kurā es varu figurēt tikai kā «kolēģis», risinājās mana kaimiņa – LLU Lauku inženieru fakultātes saimnieciskā direktora – Jāņa Mēneša dzīvē. Pats stāstītājs jau vairākus gadus, no darbošanās rimis, atdusas Neretas novada Ērberģes kapu kalniņā, tādēļ viņa stāstītajam kriminālā noskaņa laika gaitā ir izbalējusi. Taču notikums, kurā esmu līdzdarbojies, manā atmiņā saglabājies.
Saņēmis universitātes rektora pavēli par manu paaugstināšanu amatā – par fakultātes dekāna vietnieku saimnieciskajos jautājumos –, vispirms iespiedu simts jaunas vizītkartes. Pēc tam izdomāju: nevaru taču vairs uz darbavietu soļot kājām – vajadzīga kaut kāda automašīna. Cik nu naudas līdzekļi atļāva, nopirku palietotu žigulīti: tam sānos gan šur tur rēgojās pa rūsas pleķim, taču motors vēl dūca kā bitīte. Nezin kā par pirkumu uzzinājusi, pie manis drīz vien iegriezās apdrošinātāju dāma: mašīnīti vajagot apdrošināt pret zagļiem, avārijām utt. Ko tur slēpt – pēc dabas esmu paskops, un vilkt naudu no maka par baltu velti negribējās. Kāda vella pēc, ja naktis mans žigulītis stāv garāžā aiz divām atslēgām, bet dienā visu acu priekšā pie darbavietas durvīm. Neatlaidīgo apdrošinātāju pieklājīgi atraidīju, taču tas man vēlāk prasīja gan lieku spriedzi, gan kādu sirmu vai vismaz izkritušu matu.
Decembra vidū kolēģis saņēma jaunu dzīvokli. Kārtējo finansiālo iespēju robežās to šā tā apmēbelējām, taču draugs bija iecerējis iegādāties vienai no istabām arī prāva izmēra paklāju. Jelgavas veikalos tajā laikā tādu nebija, tādēļ vienā pievakarē braucām uz karavīru pilsētiņu Dobelē 2, kuras universālpārdotavā varēja atrast daudz ko no tā, ko sirds vēlējās. Gaumei atbilstošo paklāju nopirkām un sākām lēnā garā ripināt atpakaļ uz Jelgavu.
Bija jau krietni satumsis, un tajā vietā, kur sākas īstā Dobele un šoseja iet nedaudz pret kalnu, mani pēkšņi apžilbināja pretimbraucošas mašīnas uguņi. Mirkli saminstinājos, laikam pat nedaudz piebremzēju, taču jutu, ka manu vāģīti kaut kas stipri noskrāpē un pamet sāņus. Izlecu ārā. Lielais krievu armijas briesmonis tumsā aizdrāzās tik ātri, ka pat numuru nepaspēju saskatīt. Un ko tas arī būtu devis…
Izkāpušais kolēģis no pārdzīvojuma drebēja kā šamanis transā. Sākām novērtēt zaudējumus. Pāri abām kreisās puses durvīm stiepās pamatīga rieva, priekšējās durvis aizvērt vairs nevarēja – vēl daži milimetri dziļāk, un manu apdrošināšanas naudiņu saņemtu radinieki, bet es šo stāstu vairs nestāstītu.
Kolēģim durvis pieturot, kaut kā aizkūlāmies līdz Jelgavai. Prieka par jauno paklāju vairs nebija, un es klusībā sāku skaitļot, cik man izmaksās mašīnītes remonts.
Nākamajā dienā, vērtīgu padomu gaidīdams, par savu nelaimi izstāstīju pazīstamam autobraucējam. «Tev taču vāģis ir apdrošināts?» šis pajautāja. «Nē!» atzinos, tagad rūgti nožēlodams savulaik atraidīto neatlaidīgo apdrošinātāju dāmu. «Bet vai milicijai avāriju pieteici?» autiņnieks turpināja mani pratināt. «Nē, taču. Tas viss notika Dobeles rajonā,» es skaidroju. «Ko tad gaidi? Meties pie apdrošinātājiem, nokārto papīrus – un pēc pāris dienām uz miliciju. Tikai ilgi nekavējies, citādi mašīnas skrambas sāks aprūsēt.»
Ko es varēju zaudēt? Protams, cerēt uz kaut kādu apdrošināšanas kompensāciju likās tikpat nereāli, kā ar svilpošanu pievilināt mēnesi, tomēr savācu savus un žiguļa dokumentus un devos uz ieteikto iestādi.
Mani pieņēma pusmūža dāma ar tik sarkanām lūpām kā jauna ugunsdzēsēju mašīna.
«Apdrošināt autiņu – tas ir labi,» viņa čivināja. Gads beidzas, un mums vēl plāns nav izpildīts, paliksim vēl bez prēmijām.» Nepilnās desmit minūtēs formalitātes bija nokārtotas. Izgāju uz ielas un noslaucīju sviedrus; nu vajadzēja sākties nākamajam posmam.
Pēc trim dienām, nogaidījuši vakara krēslu, mēs ar kolēģi – durvju turētāju – devāmies inscenēt avāriju. Virzījāmies pa Iecavas šoseju. Tur, caurbraucot Garozu un nonākot līdz pirmajam mežam, ceļš met strauju līkumu. Tur vajadzēja būt plānotajai avārijas vietai. Leģendu sacerēt nevajadzēja: lūk, braucot uz Iecavu, no meža pēkšņi izdrāzās «armijnieks» un mūs gandrīz vai samīcīja.
Mēs ilgi bradājām pa sniegu, nometām dažus konfekšu papīriņus, kādu cigarešu izsmēķi un tukšu sērkociņu kārbiņu – ja nu autoinspekcija brauc skatīties, lai redz, ka esam šajā vietā ilgstoši uzturējušies. Pēc tam atgriezāmies Jelgavā un piebraucām pie milicijas. Iegājām pie dežurējošā leitnanta un izstāstījām «tikko notikušo». Varēja nojaust, ka milicim domāšana ir tikpat smags darbs kā, teiksim, klavieru pārnešana, tomēr viņš, savācis papildspēkus un bruņojies ar kabatas lukturīti, riskēja iznākt uz ielas un uzmest aci traumētajam autiņam.
Pēc bojājumu apskates nācās uzrakstīt sīkus paskaidrojumus. Rīkojoties pēc rūpīgi izstrādātā scenārija, tas nekādas pūles nesagādāja.
«Jūsu lietu nodosim apdrošinātājiem,» varas vīrs, ar mūsu sacerējumiem iepazinies, pavēstīja. Pēc pāris nedēļām varat iet pēc naudas.»
Noteiktajā laikā apdrošināšanas naudu saņēmu. Tās bija tik daudz, ka, samaksājot par žiguļa durvju remontu, vēl atlika vairākām pudelēm alus. Tās visai labā noskaņojumā izdzērām kolēģa dzīvoklī, zvilnot uz jaunā paklāja. ◆
