No 1. jūlija ceļojumos apkārt Jelgavas salām vedīs vikingu kuģis «Nameisis»
Četrdesmit piecus gadus veco jelgavnieku Aigaru Pampi Ozolnieku novadā daudzi pazīst kā atbildīgu vīru, kura pārziņā gandrīz piecus gadus bija viss, kas saistīts ar elektrību namu apsaimniekošanas uzņēmumā Ozolnieku KSDU. Biroja vadītāja Zane Šauva viņu raksturo kā vienmēr smaidīgu, atsaucīgu darbinieku, kurš arī nekad nav slēpis savu sirdslietu – ūdeņus, jūru. «Vienmēr apsveikuma kartītes ar kuģiem viņam dāvinām,» piebilst biroja vadītāja. Šī sirdslieta bija par iemeslu, ka Aigars Pampe no darba pašvaldībā aizgāja un kļuva par pilna laika vikingu kuģa «Nameisis» kapteini. Visu maiju viņš pavadīja Daugavas ekspedīcijā, kur kopā ar sešiem domubiedriem (sākumā laivās, bet no Vitebskas – ar «Nameisi») veica ceļu no mūsu likteņupes iztekas Krievijā Valdaja augstienē līdz jūrai. No 1. jūlija Aigars Pampe apņēmies strādāt Jelgavā, lai vizinātu un izglītojoši izklaidētu interesentus un pilsētas viesus, kas vēlētos uzkāpt uz «Nameiša». «Citi man prasa, kā varēšu iztikt, ko ziemā darīšu. Taču – visa dzīve ir spēle, kurā ir jāriskē,» saka kuģa kapteinis.
Izšķiršanās par labu sirdij
Ar burāšanu viņš nodarbojas kopš zēnības, kad piepūšamajai gumijas laivai uzkonstruēja buru. 2001. gadā pats uzbūvēja jahtu «Aiga», ar kuru brīvajā laikā kuģojis Usmas ezerā. Ģimenē izaudzināti dēli Alfs un Artis, kas ir daudzkārtēji Latvijas čempioni miniklases jahtu burāšanā. Jaunākais Artis turklāt arī dienē Latvijas Jūras spēkos. «Pēc pamatizglītības esmu lauksaimnieks, pabeidzis Kandavas tehnikumu. Taču dzīvē esmu apguvis daudz dažādu profesiju. Nodarbojos ar dziedniecību, esmu beidzis masāžas kursus. Protams, arī izglītojies jūrlietās. Jācer, ka darba pietiks,» saka Aigars. Viņš piebilst, ka sieva Kristīne, kas ir grāmatvede, palīdz vīram savas idejas piezemēt realitātē.
Jelgava gaida kuģus
Par to, kur kuģot ar «Nameisi», kas būvēts trīs gadus Pļaviņās, Aigaram un viņa domubiedriem bijušas dažādas idejas. Tam līdzīgais vikingu kuģis «Lāčplēsis», kas arī pieder tūrisma firmai «A.A. Mežmalas», bāzējas Pļaviņās. Apsvēruši domu, ka ar «Nameisi» varētu kuģot pa Gauju, vizināt atpūtniekus Gaujas Nacionālajā parkā, tomēr galu galā atzinuši, ka šī upe tam ir par seklu. «Beigās nolēmām, ka laba vieta būs Jelgava, kur, rekonstruējot upes krastu, izbūvēta ērta piestātne un attīsta tūrismu,» stāsta Aigars Pampe.
Viņš domā, ka nākotnē upju transports pilsētā varētu attīstīties arī saimnieciski, kā tas ir daudzviet Eiropā. Tostarp arī Vitebskā pa Daugavu peldot liellaivas un pasažieru kuģi ar mazu iegrimi. Viņaprāt, daudz prātīgāk būtu celtniecībai un ceļu būvei vajadzīgo smilti ņemt no upju gultnēm un, kur vien iespējams, pārvadāt liellaivās, nevis pa autoceļiem, kas no smagajām kravām bojājas. «13. gadsimtā pāvests Inocents aizliedza zemgaļiem Lielupē attīstīt savu ostas, lai visi labumi no tirdzniecības tiktu Rīgai. Tagad ūdenstransporta attīstība ir pašu rokās,» kuģniecības iespējas aicina apzināties Aigars Pampe.
Ezerā dziedē ievainojumus
Pašlaik «Nameisis» atrodas piestātnē lejpus tirgus jeb, kā kapteinis uzsver, «Jelgavas ezerā», kas tikai hercoga Jēkaba laikā tika savienots ar Platones upes ieteku Lielupē (kas tolaik bija pie pils), un izveidojās Driksa. Kapteinis pielabo Daugavas ekspedīcijā nedaudz bojāto takelāžu, kā arī lūko nolaist zemāk mastu, citādi tas neiet cauri Driksas tiltam. Lielākā kuģa brīkšķēšana bijusi Daugavas krācēs pie Jēkabpils, tomēr kopumā tas ekspedīcijā ticis cauri ar viegliem ievainojumiem. Aigars Pampe stāsta, ka tiem, kuri kāps uz vikingu kuģa, būšot atļauts viss, kas nav aizliegts. Bērniem gan obligātas glābšanas vestes. Protams, uz «Nameiša» noteikta stingra disciplīna, tostarp bezierunu paklausība kapteinim, kuram jahtsmenu aprindās esot dota palama Trakais suns. Tehniski gatavojot kuģi, kapteinis pilnveidojas arī garīgi, papildinot zināšanas par Jelgavas vēsturi. Kursos viņš ieguvis gida sertifikātu un par Jelgavas un mūsu senču vēsturi varot runāt, sākot no
8. gadsimta. Aigaram ir arī pilsētas nākotnes vīzijas. Viņaprāt, ar cilvēka neskarto dabu bagāto Pils salu varētu šķērsot nevis pilsētas apvedceļa tilts, bet gan tunelis. ◆
No Aigara Pampes piezīmēm par Daugavas ekspedīciju
«Cilvēki ļoti draudzīgi, atsaucīgi. Gan Krievijā, gan Baltkrievijā par kariem nerunājām. Aizejam uz veikalu, pienāk klāt vīrs: «Ko dzeram – šņabi vai alu?» «Alu.» Nopērk vienu sev, vienu man – un sēžam. Pie mums tā nemēdz būt.
Daugava Krievijā gan ir tukša. Zivis, visticamāk, izsistas ar elektrību, putni izšauti. Braucot pa upi, četrdesmit kilometru garumā redzējām vienu pīļu pāri. Reiz sanāca tā, ka likās – varētu pietrūkt kādi pieci litri benzīna. Skatāmies kartē – priekšā paliels ciemats, pēc lieluma līdzīgs Kalnciemam. Izkāpju ārā – pa visu ciemu varētu būt sešas apdzīvotas mājas. Pārējās tukšas, izdemolētas, nodedzinātas. Jāpiebilst, ka mēs Latvijā neesam nekādi lielie kūlas dedzinātāji, ja salīdzina ar to, kā kūlu dedzina Krievijā. Piegāju pie mājas, kuras priekšā bija maza dobīte. Prasu saimniekam benzīnu. Viņš atbild: «Šogad neviena automašīna pie mums nav iebraukusi. Aizej pie kaimiņa. Viņš agrāk kaut ko zāģēja.» Aizgāju. Kaimiņš divos dienā vēl gulēja. Benzīna nebija. Ceļā redzējām ne vienu vien tukšu sādžu un neapstrādātus laukus.
Tikko iebraucām Baltkrievijā, dzīvība Daugavā sāka atgriezties. Parādījās pīles, zivis. Tur arī manījām, ka visu laiku mūs «čeko», novēro, tostarp arī policija. Visas plānotās vietas, kur nakšņojām, likās īpaši sakoptas. Baltkrievijā sastapām daudz vietējo latviešu. Pie Vitebskas ķīnieši uz Daugavas būvē divas hidroelektrostacijas. Šķiet, bijām pēdējie, kas ar laivām tur varēja izbraukt pa upes dabisko gultni. Polockā mūs sagaidīja baltkrievi tautas tērpos ar savu Polockas kņazu, ar ko tad tirgojāmies ar suvenīriem. Varējām izrādīt savus 9. gadsimta sēļu tērpus. Verhņedvinskas bibliotēkā vadītāja mūs arī uzrunāja latviešu valodā.
Latvijā pieturas punktos mūs apciemoja daudz interesentu (vairākas pašvaldības bija atbalstījušas arī finansiāli). Ienākot Rīgā, nostāvējām stundu pie Lielā Kristapa, kur mūs sveica draugi un paziņas, un tad iegājām jūrā. Pēc dokumentiem «Nameisis» ir D kategorijas kuģis, kam atļauts peldēt iekšējos ūdeņos, kur vēja ātrums nepārsniedz četrus metrus sekundē, bet viļņu augstums ne vairāk kā pusmetru. Vējš tajā brīdī bija 6 – 8 metri sekundē, bet viļņu augstums apmēram pusotra metra. Vajadzēja iet līdz kuģu pieņemšanas bojai, kur tālāk no krasta vilnis kļūst garāks un varēja atrast mierīgu «bļodu», kur apgriezties. Nākamajā dienā caur Buļļupi nonācām Lielupē un bijām Jelgavā, kur vēlāk mūs sveica pilsētas svētku dalībnieki un mērs.»
Vikingu kuģis «Nameisis»
Celtspēja 1,6 tonnas
Garums 11,99 metri, platums 2,5 metri
Iegrime – 80 centimetru (kantējot var samazināt līdz 50 centimetriem)
Ātrums ar motoru 15 kilometru stundā
Uzbūvēts 2013. gada novembrī ar ozola karkasu un Sibīrijas lapegles dēļiem, kniedēts ar kapara kniedēm. Pieder uzņēmumam «A.A. Mežmalas»
Senatnē ar šādiem kuģiem veica tirdzniecības laivu apsardzi
Paredzamais kuģa kalpošanas ilgums 150 – 200 gadu
Kapteinim Aigaram Pampem ir deviņu gadu jahtu kapteiņa pieredze, no kolēģiem mantota iesauka Trakais suns
