To, ka darbs atvaira garlaicību, izlaidību un nabadzību, bet bezdarbība līdzinās rūsai, kas saēd cilvēku ātrāk nekā nogurums pēc smaga darba, jau sirmā senatnē aptvēruši viedo domātāju prāti.
To, ka darbs atvaira garlaicību, izlaidību un nabadzību, bet bezdarbība līdzinās rūsai, kas saēd cilvēku ātrāk nekā nogurums pēc smaga darba, jau sirmā senatnē aptvēruši viedo domātāju prāti. Ne tik tālā pagātnē par slaistiem un brāķdariem sūrojāmies:
– Cik žēl, ka pie mums nav bezdarba.
Nu tas kļuvis par mūsu dzīves ikdienu. Un kur vēl tie strādājošo tūkstoši, kas, nebūdami bezdarbnieki, garu velkošos uzņēmumos un veiksmīgākās vietās strādādami, tomēr jūtas nedroši par savu vietu un iztiku un ir spiesti klanīties…
1. oktobrī Jelgavā un rajonā darbu meklēja 5629 cilvēki no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, tanī skaitā 3343 sievietes. 5480 darba meklētāji atzīti par bezdarbniekiem. Līdz 1996. gadam Jelgavā ar nepilniem četriem procentiem bezdarbnieku bija viens no mazākajiem bezdarba līmeņiem valstī. Pēc tam mūsu pilsēta «noslīdēja» uz vidējām pozīcijām. Pašlaik bezdarba līmenis svārstās desmit procentu robežās. Trešā daļa bezdarba skarto cilvēku atzīta par darba tirgum nepiemērotiem. Pārējo iespējas ierobežo
ekonomiskās aktivitātes trūkums. Lai gan radīt darbavietas
un attīstīt ražošanu valstī nav prioritāte, kaut kas tiek darīts, nezinot, kas būs rīt.
Uzņēmēju ikdiena iet kā pa viļņiem, un pēdējo mēnešu tendenci, kad ik mēnesi bezdarbnieku skaits samazinās apmēram par simts cilvēkiem, vēl nevar saukt par stabilu.