Madonas popmūzikas festivālā «Sinepes un medus» laurus plūca jelgavnieks Edgars Rubenis, iegūstot labākā soloģitārista godalgu.
Madonas popmūzikas festivālā «Sinepes un medus» laurus plūca jelgavnieks Edgars Rubenis, iegūstot labākā soloģitārista godalgu. Jaunais ģitārists ar mūziku nemitīgi turpina piepildīt savus sapņus, apliecinot, ka mūsu sabiedrība kļūst par vienu aizrautīgu un talantīgu cilvēku bagātāka.
Edgars muzicēt sāka astoņu gadu vecumā, kad tētis, uztvēris dēla izrādīto interesi par ģitāru, aizveda viņu uz ģitārspēles nodarbībām pie skolotāja Kārļa Siļķes. Piecos gados tika apgūta klasiskā instrumenta spēle.
Liela nozīme bijusi tēva mūzikas kolekcijai, kura iepazīstinājusi mazo puiku ar pasaules mūziķiem, no kuriem vislielāko iespaidu uz viņu atstājis Ēriks Kleptons. Bet pirmā apjausma par pašlaik mīļāko mūzikas stilu blūzu viņam radās, kad tepat Jelgavas tirgū iegādāta blūza izlases kasete. Jau tad viņš sapratis, ka šajā mūzikā ir kas atšķirīgs no visa iepriekšdzirdētā.
Draugu iespaidā Edgars sāka apmeklēt Jelgavas Baptistu draudzes dievkalpojumus un citus tās pasākumus. Tur viņš sastapa arī vienu no savām turpmākajām lielākajām autoritātēm Valdi Indrišonoku, kas piedāvāja mācīt ģitārspēli. Edgara dzīvē notika nozīmīgs pagrieziens, jo tika atrasts labs skolotājs, domubiedrs un draugs reizē. Valdis spēlēja gan roku, gan blūzu, bet bez tā viņus vienoja arī tēma – Dievs. Liels pagodinājums Edgaram bija, kad 1998. gadā, uzsākot savu projektu, Valdis uzaicināja arī viņu piebiedroties jau pieredzējušu profesionālu mūziķu komandai, kuras darbības rezultātā tapa ierakstu albums «Kāpēc man pieder tik daudz».
Piedaloties divās ģitāristu sesijās Madonā, Edgars sastapa arī vienaudžus, kam bija tuvs blūzs. Ar Arti Orupu un Pauli Grīnhofu viņš izveidoja grupu «Driving South».
Sadarbojoties ar Raimondu Macatu un Indri Orupu, puiši vēlas ierakstīt savu pirmo demo kompaktdisku, lai varētu pilnvērtīgāk prezentēt sevi plašākai auditorijai. Raksturojot savu mūziku, Edgars saka, ka tas ir tradicionālais «melno blūzs», kas stāsta par grupas dalībnieku pieredzi un attiecībām ar Dievu.
Lai arī ir pierasts, ka jauniešu vidū izlecēji nav lielā cieņā, Edgars līdz šim nav saskāries ar noraidošu attieksmi.
– Ne visiem maniem draugiem patīk blūzs vai arī viņu dzīvē tik liela nozīme ir Dievam, taču viņi mani respektē. Ar savu aizrautību esmu spējis ko sasniegt, un tas citiem zināmā mērā mani ir darījis par autoritāti. Es to neizmantoju, bet dalos savā pieredzē, jo neesmu iecentrējies tikai uz savām lietām – mani interesē viss apkārt notiekošais, – uzsver Edgars, tomēr apliecinot, ka viņam ir palaimējies izveidot savu stilu – pretēji daudziem vienaudžiem, kas mētājas līdzi katram jaunam mūzikas modes vilnim.
Viņš stāsta arī par necerēto veiksmi redzēt kādu no saviem blūza elkiem – Buddy Guy, kas ir viens no retajiem vēl šajā saulē esošajiem īstajiem amerikāņu «blūzmeņiem». Jau 65 gadu robežu sasniegušais mūziķis iepriecināja Edgaru un tūkstošiem citu blūza piekritēju Norvēģijā notikušajā blūza festivālā šā gada vasarā.
